Trīs gadus dzīvojam spriedzes pilnā ikdienā “Covid-19” pandēmijas dēļ. Nu Eiropā sākusies karadarbība. Ja pirms septiņdesmit gadiem informāciju par svaigākajiem notikumiem cilvēki guva no radio pārraidēm, avīzēm, tad tagad ziņas par satraucošajiem notikumiem dzirdamas, redzamas, izlasāmas ik uz soļa – gandrīz katram no mums ir viedtālrunis, pieeja internetam, nerunājot par televīzijas kanāliem un radio. Mūsu starpā visas šīs ziņas pamana arī bērni.
Pārdomas par šo tēmu manī radās pēc tam, kad dzirdēju viedokli no kādas paziņas, ka bērni ir “jāpasaudzē”, ka bērniem nav jāzina par šiem briesmīgajiem notikumiem pasaulē. Neslēpšu, ka šāda pieeja man pašai šķiet galēji nepieņemama – varbūt tāpēc, ka ļoti labi atceros sevi mazotnē un joprojām nāk prātā tie novērojumi un secinājumi, ko izdarīju pati, vērojot pieaugušos un viņu darbības. Bērni jūt, uztver emocijas, enerģiju un signālus daudzkārt spēcīgāk par mums, pieaugušajiem, kas dzīves sūro brīžu ietekmē pamazām zaudējuši šo intuitīvo maņu. Ja bērnu izjūtas ignorē un nepalīdz izprast, visdrīzāk tas vēlāk dzīvē izpaudīsies kā jau lielāka psiholoģiska problēma.
Vairums skolu, ko esmu apzinājusi, bērnus cenšas informēt par notiekošo karu un pastāstīt to, kas bērniem saistībā ar šiem notikumiem interesē, vienlaikus uzturot iespējami neitrālu pieeju un atgādinot, ka mūsu pašu zeme ir drošībā. Psihologi atzīst, ka brīdī, kad televīzijā tiek pārraidīts kas, vecākuprāt, neatbilstošs bērniem, nevajag pārslēgt kanālu vai izslēgt TV pavisam bez jebkāda paskaidrojuma. Tāda rīcība bērnos tikai vairo nedrošību, bailes un pārliecību, ka vecāki kaut ko slēpj. Jāsaprot, ka bērni ir kā sūkļi un viņi paši veido savu viedokli. Ja nepalīdzam izprast notikumus, šis viedoklis var izveidoties pavisam biedējošs. Ar sarunām par notiekošo mēs nevis vairojam trauksmi mūsu bērnos, bet gan veicinām izpratni un empātiju pret līdzcilvēkiem, kas bezjēdzīgi cieš no viena visu cilvēci apkaunojoša indivīda dēmoniskajām ambīcijām, par kurām pār viņu noteikti nāks bezgala smags sods.
Komentāri