Laiks, kad domāt labas domas, kad dāvāt savu labestību, laiks, kad nodarboties ar labdarību. Tās ir Ziemassvētku gaidīšanas un svinēšanas laika sajūtas, jau kļuvušas par nosacījumu, pieprasījumu. Vai tas viss labais, ko paši sev pieprasām domās, vārdos, darbos, aizmēž neticību, nevēlēšanos, nenovīdību? Laikam gan tie ne- paliek, tikai kādā tālākā prāta stūrī un tā neduras acīs un sirdī. Un vai nav tā, ka drīz, Ziemassvētku dziesmām izskanot, tie ne – slāpē iepriekš izjusto un paveikto labā vārdā? Atkal iegriežas rats, kurā domas virzās uz nespējas, neiecietības, nesapratnes pusi.
Gribētos šajos svētkos ne tikai spēt virzīt sevi labestības virzienā, bet atrast vēl citu spēku, spēku, kas visas melnās ne- domas ļauj neņemt līdzi nākamam Saules cēlienam. Sākt jaunu ciklu bez ne-. Aprakt savas melnās domas baltajā sniegā, lai tur tās satrūd kā pērnās lapas. Tikai – vai mēs to spējam, vai tam pietiek gara spēka?
Lauzties cauri pašam sev, saviem jā un nē biezokņiem ir daudz grūtāk, nekā zināt, ka vecmāmuļa grib silto aitādas vesti, un ielikt to dāvanu maisā. Vajag, vajag arī to vesti! Noteikti! Tāds darbs arī devējam dos labestību un sajūtu – cik labs es esmu. Bet, lai domas ar ne- maliņu izsviestu, pirmām kārtām jāatzīstas pašam sev, ka tādas ir. Vai vispār to spējam – redzēt sevi tādu, kādu mūs redz citi no malas? Varbūt arī tas ir šo svētku uzdevums – likt cilvēkam ieraudzīt sevi visā pilnībā, labajā un … citā? Un spēt no šī cita atteikties un sevi sargāt?
Protams, viss, kas saistās ar labiem darbiem, ir īpaši piederīgs Ziemassvētkiem. Taču, iespējams, varējums attiekties no tā, kas ne tikai šo gaišo svētku laiku, bet visa nākamā cikla gaitu varētu padarīt labestīgāku, labklājīgāku, labticīgāku, arī varētu piederēties brīnumam, ko gaidām, kad eglē iededzam svecītes un svētvakarā dzirdam baznīcas zvanu.
Komentāri