Sākas Cēsu Mākslas festivāls, sarīkots 11. vasaru. Ceļš, ko idejas izlolotāji mazpilsētā sāka – vasaras vidū uz Cēsīm atvest kultūras tūristus iespaidīgā skaitā – turpinās. Lai tā notiktu, festivāla radošajai grupai ar direktoru un runasvīru Juri Žagaru ik gadu bija jānāk klajā ar pārsteidzošiem mākslas notikumiem Cēsīs.
Festivāla programmas paziņošanā direktors neslēpa, ka noturēt Latvijas sabiedrības uzmanību kļūst arvien grūtāk. Ne jau tāpēc, ka trūktu lielisku mākslinieku, ko aicināt uz mākslas skatuvēm Cēsu vasarās. Festivāla saturā jāliek kas pārsteidzošs, lai Latvijas īsajās vasarās tūkstoši skatītāju atliktu visu citu un brauktu uz Cēsīm.
Cēsnieki 2014. gadā netika pie Eiropas Kultūras galvaspilsētas goda, jo nepārliecināja šīs kustības komisārus Eiropā. Tad arī radās ideja kā puķe, un Mākslas festivāla rīkotāji to likuši visās vāzēs: “Cēsis – Latvijas Kultūras galvaspilsēta”. Ticiet vai ne, puķe pamanīta un apbrīnota, tā Latvijas kultūras skaistajā un bagātīgajā laukā aizvien uzzied no jauna. Vasarās tik pārsteidzoša. Lieliski tas izdodas mākslas festivāla mūzikas programmas veidotājiem, Latvijas mēroga mūzikas notikuma veidotājiem. Indra Lūkina un Artūrs Maskats nolūko aizvien ko iedvesmojošu mūzikā izmeklētiem klausītājiem, un reizē dāvanu saņem klasiskās mūzikas mīļotāji – iepazīšanos ar jauniem talantiem. Izauguši Latvijā, savā zemē apbrīnoti no zinošiem klausītājiem un drīz pēc tam apjūsmoti uz skatuvēm pasaulē.
Cēsis – pārāk maza pilsēta, lai mūs pamanītu pasaulē, vēlētos atbraukt, uzstāties mūsu iecerētā mākslas notikumā – šis aizspriedums, kā liekas, tika izravēts no Cēsu dārziņa līdz ar Vidzemes koncertzāles pirmajām sezonām un pagājušas vasaras mākslas festivāla lielo notikumu Pils parka estrādē. Džordža Gēršvina operas “Porgijs un Besa” koncertuzveduma ar Amerikas mākslinieku tik iespaidīgu desantu Latvijā, lai izpildītu galvenās lomas, bija grandiozs. Viņā okeāna krastā noteiktās mākslas aprindās Cēsu un Latvijas vārds pēc tam tika gana locīts.
Komentāri