Latvijā kopš 2008.gada kalendārā Starptautiskā sieviešu diena oficiāli atzīta par atzīmējamu dienu, un šķiet, ka beidzot (bet vai pavisam?) rimusi tā matu skaldīšana par un ap šo dienu.
Šogad publiski neizskanēja vai arī es netiku sadzirdējis jau ierastos argumentus 8.marta sakarā. Proti, kad vieni prasīja, ka to vajadzētu atjaunot kā oficiālu svētku dienu, piešķirot brīvdienu, citi steidza norādīt uz šīs dienas padomisko pieskaņu, uz Klāru Cetkinu un tamlīdzīgi. Domājot par tiem pēdējiem, man tā arī nav skaidrs, vai viņi tiešām šajā dienā izliekas, ka tā ir pavisam parasta diena un ignorē, ja sieva (draudzene) mājās atnāk ar ziediem, ko dāvājuši kolēģi. Negribas ticēt. Pieļauju, ka tā tikai politiska retorika, lai 8.marta pievakarē pretinieks paslepšus tomēr nopirktu ziedus un steigtos mājās. Un vai tie, kuri šos svētkus noliedz, sakot, ka sievietes viņi varot apsveikt katru dienu, to patiešām arī dara? Varbūt tas ir tikai iemesls, lai sievietei ziedus nedāvinātu pat vienu reizi gadā.
Jā, esmu, kā moderni teikt, padomju laika “produkts”, kas izaudzis pie šīs tradīcijas, un atzīšos, ka nekad neesmu sapratis, kas slikts šajā dienā? Neatceros, ka tolaik mēs būtu vispirms domājuši par Klāru Cetkinu, sieviešu tiesībām un tamlīdzīgi. Pat prātā nenāca meklēt šīs dienas politisko pamatojumu. Tas bija tikai viens iemesls uzdāvināt ziedus mammai, sievai, draudzenei, kolēģēm, paziņām. Ar dziesmām sveikt kolēģes Cēsu teātrī, braukt un uzdziedāt darba kolektīvos, sveicot sievietes. Un tas notika pilnīgi bez jebkāda padomiska zemteksta.
Ir tikai labi, ka šī diena ienākusi mūsu ikdienā, ka vairums vīriešu steidz uz veikaliem, lai iepriecinātu sievu, draudzeni, varbūt tas var kalpot kā stimuls vēl kādreiz savai mīļotajai uzdāvināt ziedus. Vienkārši tāpat, tāpēc, ka viņa ir, ka ir to pelnījusi. Un jautājums nav par darbību, bet par attieksmi. Uzdāvinot ziedus 8.martā, redzot saņēmējas prieku, iespējams, vēl kādreiz gribēsies viņu šādi pārsteigt, redzēt vēlreiz viņas sejā prieku. Kas zina, varbūt tas kļūst par tradīciju – reizi nedēļā nākt mājās ar kādu ziedu. Kaut vienu, bet no sirds. Vai tas kas slikts? Jo patiesībā tas taču mūsos, vīriešos, ierakstīts kopš pasaules radīšanas. Kā lasām Bībelē: “Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.” Tātad vīrietis pieķersies sievietei, nevis otrādi. Un, ja reiz pieķersies, tad viņu lutinās, pārsteigs, iepriecinās, arī dāvinot ziedus, nu kaut vai 8.martā, kaut vai vienu tulpi. Jāatzīst, ka tagad pārdzīvota arī nievājošā attieksme pret šo ziedu, jo īpaši pret sarkano tulpi, kas pirms gadiem 30 bija vienīgā, ko varēja nopirkt. Bet arī sarkanā tulpe var nest vēstījumu, ja iedziļināmies ziedu valodā. Tā tikai liekas, ka ziedu dāvināšana ir tāds virspusējs notikums, bet savulaik katram ziedam, krāsai, ziedu salikumam bija īpaša nozīme. Arī tulpēm. Tā Viktorijas laika ziedu valodā sarkanas tulpes simbolizēja mūžīgu un nebeidzamu mīlestību, baltas tulpes sūtīja, ziņojot par vienpusējām jūtām, savukārt dzeltenas tulpes stāstīja par bezcerīgu mīlestību. Šobrīd tulpju burvība slēpjas tās daudzajās nokrāsās, gluži kā mīlestība, kas var tikt izdzīvota un piedzīvota tūkstoš dažādos veidos, raisot tikpat daudz dažādu sajūtu.
Gribētos cerēt, ka esam pārdzīvojuši šīs dienas, 8.marta, salīdzināšanu ar sarkanajiem padomju svētkiem, bet aiz apvāršņa jau aust jaunas bažas, kā šie svētki izturēs nākamo pārbaudījumu, kas arvien vairāk ienāk mūsu ikdienā. Te runāju par arvien vairāk jūtamajiem centieniem nonivelēt dzimumu dalījumu, par dzimumneitrālu audzināšanu un tā tālāk. Vai pēc gadiem nebūs nepiedienīgi rakstīt kalendārā – Starptautiskā sieviešu diena -, jo tad kāds var apvainoties. Vai šādi apsveikumi netiks dzēsti no sociālajiem tīkliem, kā tikko notika ar tik nevainīgo režisora Alvja Hermaņa skaidrojumu par Jaunā Rīgas teātra septiņiem uzvedības noteikumiem. Tikai tāpēc, ka tajā bija vārdi, kas neskaitās politkorekti, ieraksts no facebook tika izdzēsts. Vai nevar pienākt laiks, kad tiks dzēsti ieraksti, kuros būs minēti sieviete, vīrietis?
Es ļoti ceru, ka 8.marts tomēr izturēs pārbaudījumu un mums nebūs slepus jāpērk puķes, un jānes, lai, citiem neredzot, uzdāvinātu savai mīļotajai. Ceru, ka arī darba kolēģes neapvainosies par šo apsveikumu.
Jā, esmu konservatīvs un tāds arī palikšu.
Komentāri