Kārtējo reizi klibojot no darba mājās, ir daudz laika domāt. Nu neiet tik ātri pārvietošanās ar kruķiem. Pirmā pieredze manā gandrīz četrdesmitgadnieces mūžā pārvietoties ar orto palīgiem. Ja vasarā esmu superaktīva velosipēdiste un ceļa posms darbs-mājas man aizņēma vien dažas minūtes, tad tagad, kad traumēta kāja, gandrīz stundu. Ja vēl veikals jāizklibo- visa pusotra aiziet.
Ko tik cilvēks, tā lēni pārvietojoties, neizdomā. Gan par esošās medicīnas sistēmas trūkumiem, gan kā pārvietoties cilvēkiem ar kustību traucējumiem, kā organizēt savu ikdienu, pārvietojoties dzīvoklī, un kā izdarīt visus darbus, lai nav lieku soļu. Tā kā nolēmu strādāt, kaut kāja sāp, meklēju, kā tikt uz priekšu. Klibojot pa ielu, ieraudzīju elektroskūteri, sauktu arī par elektroskrejriteni. “O, kur es visu laiku biju?” Domāts, darīts, ielādēju mobilo aplikāciju, saņēmu dūšu nenobīties no kritiskiem skatieniem, sapratu jau, ka būšu – kā sarunvalodā saka – tizla, un sāku braukt. Biju sajūsmā- noliku vakarā pie dzīvokļa durvīm, un paveicās, ka no rīta bija turpat. Ašs brauciens par vienu eiro, un atripoju līdz darbavietas durvīm.
Un uzsvēršu- smuki noparkoju! Tomēr noteikti gribu paust sašutumu un publisku fui īres elektroskūtera pakalpojuma izmantotājiem par to, ka pēc brauciena nosviež ierīces, kur pagadās. Ietves vidū, grāvī, vai kur tik plašā izdoma atļauj. Nesen braucu ar vilcienu no Rīgas, un pat uz perona pie vilciena durvīm bija atstāts piparmētkrāsas braucamais rīks. Droši vien arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc Parīzē un vēl dažās lielpilsētās šādi elektroaparāti nu ir aizliegti. Igaunijas un Lietuvas galvaspilsētās elektroskūterus var novietot tikai šim mērķim paredzētās stāvvietās. Atstājot to citur, nav iespējams noslēgt braucienu, rezultātā dārgās minūtes no maciņa tiek noskaitītas.
Ņemot vērā, ka ar šo braucamrīku nav pieredzes, palasīju informāciju. Un, skat, arī Latvijā sāk domāt, ka elektroskūteru novietošanā vajadzīga lielāka kārtība. Piemēram, no maija mikromobilitātes rīku – elektroskrejriteņu un velosipēdu – pirmās novietošanas zonas iezīmētas Vecrīgā. Būtu jauki, ja arī citviet Latvijā sekotu piemēram un ierīkotu konkrētas stāvvietas. Nevietā nomests skrejritenis traucē citiem, bet cilvēkiem ar redzes traucējumiem tas var būt pat bīstams.
Otra doma bija arī par pašu braucēju drošību. Pārvietojoties uzvelciet vismaz aizsargķiveri! Un lieciet to darīt bērniem, mudiniet radus un draugus! Skrejritenis nav rotaļlieta – traumas un negadījumu risks ir liels. Palasīju kādas apdrošināšanas kompānijas statistiku: šogad traumu daudz un smagas, diemžēl arī viens letāls gadījums.
Atceramies, ka no šī gada ķiveres ir obligātas ne tikai velosipēdistiem līdz 16 gadiem, bet arī elektroskrejriteņu vadītājiem – līdz 17 gadu vecumam. Un šogad par ķiveru neesamību uzlikti jau gandrīz 300 administratīvie sodi, kopējā soda nauda iespaidīga – 15 000 eiro.
Savu trešo sāpi, ne tikai emocionālu, bet šajā gadījumā fizisku, neiztirzāšu plaši. Taču par vienu pārliecinājos – ja sāpes pēc pirmās saņemtās ārsta palīdzības vēl pāris nedēļu nepāriet, rinda pie konkrēta daktera ir nereāli gara… Gribēju pieteikties, un, jā, valsts apmaksāta vizīte pie speciālista pēc diviem mēnešiem. Un tas jau ir samērā īss laiks, zināms, ka ir daudz garākas rindas.
Bet kopumā – domāsim pozitīvi un nelasīsim sliktās ziņas. Ticu, ka arī psihosomatiski varam ietekmēt veselību. Traumu guvu, izdarot neveiksmīgu sitienu badmintonā, bet sporta zālē noteikti atgriezīšos. Ļoti ilgojos pēc kārtīga brauciena ar velosipēdu, fitnesa nodarbības un, protams, badmintona treniņa. Domājiet labas domas un sportojiet!
