FOTO: freepik.com
“Druva” ar labklājības ministru Reini Uzulnieku tikās brīdī, kad viņš bija apmeklējis Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras reģionālās filiāles un viesojās SIA “Staļi”, bet vēl bija plānota tikšanās ar Cēsu novada domes vadību, pašvaldības Sociālo dienestu un biedrību “Cerību spārni”. Ministrs dalījās ar pirmajiem vizītes iespaidiem, kā arī ieskicēja dažas sociālās jomas problēmas un iespējamos risinājumus.
-Kādi ir jūsu pirmie vērojumi un secinājumi, viesojoties novadā?
-Cēsīs ir ļoti zems bezdarba līmenis. Tas nozīmē, ka jau trūkst darbinieku, lai varētu piesaistīt vajadzīgos speciālistus. Būtībā visā Vidzemē ir daudz ļoti labu darbavietu, bet trūkst strādājošo. Tāpēc mūsu kā valsts uzdevums ir piedāvāt iedzīvotājiem dažādus pārkvalifikācijas kursus, tāpat arī strādāt ar motivācijas problēmām, jo diemžēl ne visi Nodarbinātības valsts aģentūru klienti grib reāli strādāt.
Augsti vērtēju SIA “Staļi” vadītājas degsmi un enerģiju sakārtot uzņēmumā iepriekš pieļautās kļūdas. Ļoti svarīgi, lai katram uzņēmumam ir pievienotā vērtība, un šeit to redzu. Tas ļauj piesaistīt augsti kvalificētu darbaspēku un arī piedāvāt labāk atalgotas darbavietas.
-Cik liela problēma ir sociālie faktori, atkarības, kas kavē cilvēkus atgriezties darba tirgū?
-Tas, ko es virzu kā ministrs, ir palīdzība cilvēkiem ar invaliditāti iekļauties darba tirgū. Un vēl ir stāsts par cilvēkiem, kuriem ir atkarību problēmas, tādu personu diemžēl nav maz.
Tiklīdz ieņēmu ministra amatu, izveidoju darba grupu un domnīcas, aicinot arī nevalstisko sektoru skaidrot, kādas ir vajadzības cilvēkiem ar invaliditāti, lai viņi varētu ienākt darba tirgū. Noskaidrojām nepieciešamo, piemēram, – mentora pakalpojumi, tāpēc arī NVA štatā ir pieci mentori, kuri strādā tieši ar šiem cilvēkiem. Pamazām virzāmies uz priekšu, lai vajadzīgos pakalpojumus ieviestu. Redzu, ka arī lielie uzņēmumi ir gatavi ņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti.
Grūtāk ir ar tiem bezdarbniekiem, kuriem ir atkarību problēmas. Ārstēšanās no atkarībām ir dārgs un laikietilpīgs pakalpojums, kas ne vienmēr sniedz rezultātu. Te darbs ne tikai Labklājības ministrijai, bet kopumā valdībai.
_Vai centri, tādi kā Līgatnes rehabilitācijas centrs, var palīdzēt iedzīvotājiem atgriezties darba tirgū?
-Nepārprotami. Bet Līgatnē sapratu, ka lielākais izaicinājums ir centra darbības forma. Tā ir kapitālsabiedrība, tāpēc nevar pretendēt uz daudziem Eiropas struktūrfondiem. Tagad rehabilitācijas centra ēkām veic siltināšanu, bet juridiskā statusa dēļ tikai mazu daļu finansējuma varēja saņemt no valsts finanšu instrumenta Altum. Interesēšos, vai ir iespējamas kādas juridiskas izmaiņas, lai rehabilitācijas centrs varētu plašāk pretendēt uz publiskā finansējuma piesaisti un palielinātu konkurētspēju.
-Cēsīs notika sarunas par pusaudžu resursu centra nepieciešamību. Vai tā ir aktualitāte visā Latvijā?
-Diemžēl jā. Situācija ir smaga. Tā kā mana prioritāte ir atbalsts ģimenēm ar bērniem, jo vairāk iedziļinos, jo vairāk sāku nosirmot. Jaunie vecāki bieži netiek ar sevi galā, ģimenē veidojas dīvainas situācijas. Daži pat nesarunājas, tā aizrāvušies ar modernajām tehnoloģijām, paši sevi, aizmirstot, ka centrā ir bērns. Un te ir divi varianti – vai nu bērns ir pāraprūpēts, vai pamests. Ja agrā vecumā bērnam neredzam iezīmes, kas norāda uz potenciālajām problēmām, tad pusaudža gados lielākoties viņu labot nevaram. Arī traģiskie gadījumi Cēsīs ir kliedzoši. Citu valstu pieredze liecina, ka ir jāpamana problēmas ģimenē, kad bērns vēl pavisam mazs. To var novērot no bērna uzvedības, tāpēc svarīga ir arī izglītības iestāžu iesaistīšanās. Tas ir komandas darbs.
-Cik liela iespējamība ir Cēsīs atvērt pusaudžu resursu centra filiāli?
-Vairāki Cēsu novada domes deputāti pie manis ministrijā bija jau vasarā, runāja par šāda centra nepieciešamību. Domājām, kā viens otram varam palīdzēt. Ministrija jau bija sazinājusies ar Latvijas pusaudžu resursu centra priekšsēdētāju Lieni Dambiņu, lai izrunātu, kādas ir viņu iespējas atvērt filiāli reģionā, redzēs, kā veiksies sarunas. Mans uzdevums ir savest kopā Dambiņas kundzi ar Cēsu domes deputātiem, apsēsties pie viena galda un visu izrunāt. Esot šajā nozarē vienpadsmit gadus, gan pats nozari labi zinu, gan ir izveidojušies noderīgi kontakti. Ja man ir iespēja palīdzēt, to daru.
-Jūs bijāt arī Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Cēsu klientu apkalpošanas centrā. Cēsnieki vaicā, kad varētu tikt uzlabota ēkas fasāde.
-Jā, telpas tikko ir izremontētas, par ko darbinieki ir ļoti priecīgi un apmierināti, bet arī viņi vērsa uzmanību uz fasādi. Tā tiešām ir diezgan sliktā stāvoklī. Problēma ir tā, ka ēka pieder ne tikai valstij, bet vēl 15 īpašniekiem, daļa dzīvo ārzemēs, nav iespējams ar viņiem sazināties. Tas, ko darīsim no savas puses, visticamāk, no nākamā gada ēku nodosim pārvaldībā Valsts nekustamajiem īpašumiem, jo viņiem ir lielāka kapacitāte, jauda, finanses un jau pieredze ar kopīpašumiem, viņi varētu vērst šo situāciju par labu.
Komentāri