Kādreizējās sanatorijas “Cīrulīši” darbinieki tiekas Cīrulīšos

Saulainajā un siltajā trešdienas pēcpusdienā Cēsīs, Cīrulīšos, kuplā skaitā satikās bijušās sanatorijas “Cīrulīši” darbinieki. Viņi kavējās atmiņās, pāršķirstīja senas foto­grāfijas un sirsnīgi dalījās savā šodienā. Sanākušie arī vēlējās vairāk uzzināt par apkārtnes attīstības plāniem.

Šāda satikšanās pēc sanatorijas slēgšanas notiek pirmo reizi, un ideja radusies spontāni. “Reiz, braucot cauri Cē­sīm, ieraudzīju, ka norāde uz Cīrulīšiem ir tāda noplukusi. Savā starpā sākām runāt, ka vajadzētu nopirkt krāsas spaini un zīmi nopindzelēt. Tomēr izrādījās, ka pašvaldība pati jau ieplānojusi norādi atjaunot. Tad arī aizdomājāmies, ka šogad ir 40 gadi, kopš 1985. gadā sākās atpūtas nama pārprofilēšana uz ārstniecības iestādi, kas izvērtās par divu profilu sanatoriju ar tūkstoš klientiem. Tā radās doma par satikšanos un kopā būšanu,” “Druvai” pastāsta toreizējais galvenais ārsts Uldis Līkops.

Astoņdesmitajos gados sanatorijā strādājošo skaits sasniedza 300 darbinieku, dzīvojamajā fondā bija 72 dzīvokļi un divas kopmītnes. Pieci guļamie korpusi, pavisam 772 gultas vietas, vasarā bija pārpildīti. Darbojās arī poliklīnika, kur bija laboratorija, rentgena kabinets, bija ūdens un dūņu dziedniecība, baseins, trenažieru zāle, aerobikas zāle, miega terapijas kabinets, aptieka.

Tāpat arī klubs, zālē 500 sēdvietas, bija deju zāle, bibliotēka ar 27 tūkstošiem grāmatu, ēdnīca. Bija ierīkoti basketbola, volejbola laukumi, tenisa korti, plašs sporta inventāra nomas punkts. Kad astoņdesmito gadu beigās apmeklētāju skaits samazinājās, vairākus gadus sanatorijā ārstējās bērni – pēc zemestrīces Armēnijā un no radiācijas skartās Černobiļas.

Uldis Līkops vērtē, ka sanatorija bija pilsētā esoša, bet atsevišķa, ļoti liela struktūra, liels darba devējs: “Ja skatāmies no šodienas viedokļa, tas bija izcils demogrāfiskais stāsts, jo bija perspektīva darbavieta, daudzi jaunie speciālisti dzīvoja kopmītnēs, un pāris gados kopmītnes jau bija pārvērtušās par mājokli ģimenēm ar mazuļiem.”

Sanatorijas bijušās darbinieces apstiprina, ka kopmītnes bija ļoti ērtas. Tā kā tolaik dabūt savu apdzīvojamo platību bija ļoti grūti, pat neiespējami, jaunajiem speciālistiem viens no iemesliem strādāt sanatorijā bija iespēja dzīvot kopmītnēs un ar laiku dabūt dzīvokli. Visi atcerējās, ka dzīvība toreiz te kūsāt kūsāja, notika arī dažādi pasākumi darbiniekiem. Viena no sarīkojumu organizētājām    bija bibliotēkas vadītāja Biruta Sparinska, viņa arī albumos krāja fotogrāfijas par notikumiem “Cīrulīšos”, par ikdienu, svētkiem. Albumi tagad atdoti Cēsu muzejam, tāpat studentu pētnieciskie darbi. Savulaik daudzi studējošie izmantojuši šo bibliotēku, kā dāvanu atstājuši sava darba eksemplārus.

Bijušie sanatorijas darbinieki vēlējās uzzināt, kas Cīrulīšos notiek tagad, kā vieta attīstās. Par to vairāk zināja teikt Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs, kurš bija ieradies pateikt paldies cilvēkiem, kas strādājuši sanatorijā, akcentējot, ka tieši “Cīrulīšu” kolektīvs veicināja apkārtnes attīstību. J.Rozenbergs pastāstīja, ka vēl pirms pāris gadiem pašvaldība centās ieinteresēt investorus, lai šeit būtu SPA zona, līdzīgi kā tā ir attīstīta Igaunijā un Lietuvā, tomēr interese nav bijusi. Taču mērs apstiprināja, ka beidzot Cīrulīšos sākusies rosība. Līdz ar esošo Žagarkalnu, Venden, Kosmosa izziņas centru un nesen atjaunoto vēsturisko Baroneses namiņu te top jauns dzīvojamais fonds, “Draugiem Group” daļā teritorijas vēlas attīstīt tenisa kortus, savas ieceres ir arī Veselības centram 4, kuram te ir īpašums. “Domāju,    pēc gadiem pieciem te atkal viss kūsās,” ar pārliecību sacīja J. Rozenbergs. Arī Uldis Līkops vērtēja: “Skatos, ka apkaime atdzīvojas, tas priecē. Šīs vietas stāsts ir cerīgs.”