Jaunpiebaldzēns Gints Skutāns sevi sauc par vēsturnieku – brīvmākslinieku, jo nākas būt arī par novadpētnieku, valodnieku, etnogrāfu, stāstnieku un tūrisma gidu. Pašlaik uzsākta Jaunpiebalgas mutvārdu mantojuma apzināšana, pamatā notiek vietvārdu vākšana, aprakstīšana un piesaiste kartei.
– Aizvien pieaug interese par vietējiem notikumiem, vietas vēsturi.
– Priecē, ka vēsturnieki, muzejnieki un novadpētnieki sākuši organizēties kolektīvajā darbā. Ar novadpētniecību sāku aizrauties no 1987.gada, kad Gaujas krastos starp Valmieru un Cēsīm sāku pierakstīt mutvārdu mantojumu – nostāstus un vietvārdus.
– Esat izpētījis, ka Piebalgā dzīvoja deviņas tautiņas.
– Visa teritorija jāsadala Lielajā Piebalgā un Īstajā Piebalgā. Pirmā radās ap 2000.gadu novada svētku nodrošināšanai, kad izveidojās deviņu pagastu apvienība. Taču no šīs Lielās Piebalgas Skujene, Taurene, Dzērbene un Drusti nav atzīstamas par tādu, jo vēsturiskā Piebalga bija tikai divas draudzes -Jaunpiebalga un Vecpiebalga. Tās kā desa stiepās no Leimaņmuižas Ogres krastā līdz Saliņkrogam Rankas pagastā, ietverot arī Veļķu un Zosēnu pagastu teritorijas.
Bet arī īstajā Piebalgā visi piebaldzēni nebija vienādi – agrāk te varēja nodalīt deviņas atšķirīgas grupas, kuras runāja septiņās valodās – pagastu vai pat muižu izloksnēs. Tad nu sanāk tās deviņas tautiņas jeb valstis – vecpiebaldzēni, jaunpiebaldzēni, rancēnieši, kaivēnieši, nēķinieši, gatartieši, grotūžnieki, mēdzulieši un … mandžūrieši! Pēc ticības visi piebaldzēni bija luterāņi, kas apmeklēja brāļu draudzes saiešanas. Jaunākajos laikos parādījās arī baptisti, pareizticīgie un katoļi. Līdz ar to Piebalga ir tāds kā Latvijas Kaukāzs, kur katrā apvidū sadzīvē un valodā bija savas īpatnības. Līdz ar to piebaldzēna piederību agrāk varēja noteikt arī pēc izloksnes, apģērba un izturēšanās. Pirms 200 gadiem atšķirības bija vēl izteiktākas, varēja noteikt piesaisti pie pagasta vai muižas pēc tautas tērpa, piemēram, pēc tā, kā sien pastalas, kādā rakstā vai krāsā zeķes. Vecpiebaldzēni ir atšķirīgi no jaunpiebaldzēniem galvenokārt pēc nodarbošanās modeļa un mentalitātes. Viņus ietekmējušas materiālās vērtības, lielākajās zemnieku sētās raksturīga mājražošana un tirdzniecība, vairāk braukāja apkārt pa Baltiju ar savām precēm. Jaunpiebalgā toties vairāk bija sīkzemnieku un amatnieku, kas tirdzniecības nolūkos reti devās ārpus dzimtā novada.
Rancēnieši pēc izcelsmes ir visīstākie Gulbenes augšzemnieki, te sākas malēniskā izloksne, mentalitāte un tautastērps. Taču piebaldzēnu ietekmi tie dabūjuši, būdami pievienoti Jaunpiebalgas draudzei piecus gadsimtus kopš Livonijas laikiem. Gatarta bija tāda kā pārejas zona no Piebalgas uz īstajiem vidusvidzemniekiem Raunā un Smiltenē. Taču arī te bija sava īpatnēja izloksne, izplatītas bija brāļu draudzes un baptistu saiešanas. Māļu un Kaives ļaudis pēc izcelsmes ir skujenieši, vienīgi šeit 19.gadsimtā tautā nostiprinās pareizticība. Īstie piebaldzēni to nepieņēma, jo garīgumu nodrošināja spēcīgās brāļu draudžu tradīcijas. Mēdzūlas pagasta ziemeļu daļa un Veļķu pagasta grotūžnieki runāja tīrā vidusdialekta izloksnē. Ar to krasi atšķiras no Madonas augšzemniekiem un pieskaitāmi radniecīgajam Piebalgas tautiņu grupējumam.
Lielajos Tirzas mežos Aišas krastā 19.gadsimta beigās izveidojās savdabīga līdumnieku kolonija no pārdesmit viensētām, kuru vēl tagad sauc par Mandžūriju. Tajās apmetās gan jaunpiebaldzēni, gan liezērieši, no pēdējiem šeit pārmantojās Madonas augšzemnieku izloksnes īpatnības. Kāpēc Mandžūrijai tik savdabīgs nosaukums? Stāsts ir tāds: kāda sieviņa atnākusi ciemos pie radiem, un ieraudzījusi meža vidū velēnu būdiņu, bet visapkārt vieni vienīgi izlauzti celmi. Viņa iesaukusies: “Jūs jau te dzīvojat kā Mandžūrijā, nu tādā, kāda vēl aiz Sibīrijas un Ķīnas atrodas!” No tā laika šo apvidu tā arī sauc – Manžūrija, vietējā izloksnē izmetot burtu “d”. Tagad Manžūrija ir gandrīz pamesta, palikušas apdzīvotas dažas mājas. Palicis viens vienīgs vecais manžūrietis, no kura vēl varam uzzināt kaut ko par šīs mežu republikas pagātni, fiksēt izloksnes īpatnības.
– Bet piebaldzēni savu savdabīgo tomēr spējuši saglabāt.
– No senlaiku godības palikusi vārga atblāzma- vecā koka apbūve izzūd, ar zirdziņiem nebraukā un sienu vairs nekrauj žeperos. Arī izlokšņu īpatnības faktiski ir izzudušas līdz pat Gulbenes un Liezeres robežai. Taču Vecpiebalga un Jaunpiebalga vēl arvien saglabā administratīvu nošķirtību un pašapziņu, bet tautas pašmasa turas virs kritiskās robežas. Ja salīdzina ar to, kas palicis pāri no nomaļākiem pagastiem, tad situācija ir krietni plusos. Laika gaitā īstie piebaldzēni maz aizklīduši pasaulē. Viņu nav ne Brazīlijā, ne Sibīrijā. Piebalgas fenomenu var izskaidrot ar krievu grāfa Šeremetjeva laikiem. Pēc vācu likumdošanas māju mantoja vecākais dēls, bet pēc krievu – zeme tika sadalīta visiem dēliem vienlīdzīgi. Pārējā Latvijā radās cilvēki, kuri bija spiesti doties pasaulē, bet piebaldzēniem bija savi zemes gabaliņi. Viņi dzīvoja saspiesti, nebija daudz lielsaimnieku, toties attīstījās amatniecība.
– Vietvārdi – tā ir ne tikai konkrētas vietas, bet visas tautas vērtība.
– Jā, bet mēs strauji zaudējam savas vērtības. Sākumā Jaunpiebalgā meklēju nosaukumus mazajām Gaujas pietekām, un faktiski visām tos esmu atradis – gan cilvēku atmiņās, gan arī pierakstos un senās kartēs. Kā tas sākās? Jaunpiebalgas centrā pie garā kroga tek maza upīte, kurai nosaukumu vietējie nezināja. Sāku meklēt, pēc desmit gadiem biju atradis četrus – Krogupīte, Šakumupīte, Ieriķupīte un Buožupe. Pastāv informācijas nezūdamības likums, tāpēc mani meklējumi turpinās.
Latvijas Valsts vēstures arhīvā glabājas 1695.gada Rīgas – Alūksnes lielceļa karte, kur Jaunpiebalgas tuvumā ierakstīti senie upīšu nosaukumi – Vilka Dārzs, Vērupe un Abras upīte. Atklājās kļūda uzrakstā uz šosejas, jo Vilka dārza upītei mūsdienās tiek piedēvēts pavisam cits, kolhoza laikos uzradies nosaukums – Kalnupe. Lai arī pie lielceļa ir uzstādīta zīme ar šādu uzrakstu, vietējie iedzīvotāji pareizo nosaukumu atceras tādu, kāds bija zviedru laikos- pirms četriem gadsimtiem. Arī mazās Vērupītes vietā stāv uzraksts Abrupe – jaunāku laiku neprecizitāte, kamēr īstā Abrupe, Pedeces un Virdes upītes atstātas bez jebkādas uzmanības.
Gaujas krastos atklājās arī tikai Piebalgas novadam raksturīgu vietvārdu klāsts – nosaukumi Gaujmalā tika doti dažādiem ūdens un reljefa veidojumiem. Jāatzīmē ļoti daudzveidīgi veidojumi – līkumi, līči, krasti, duoķi (dīķi), atgaujas (vecupes), atvari, atgrāvji, duobuļi, spundes, strūgas. Dobulis ir zemāka ieplaka reljefā, bet doķis – tāda pati, tikai ar ūdeni piepildīta. Tikai Jaunpiebalgai raksturīgs tik bagātīgs Gaujas līkumu nosaukumu fenomens, dažviet pat 20 vietvārdi pēc kārtas gar upmalas pļavām – Šinku, Tumbiņa, Krusta, Niedras, Ducena, Pikura, Ruka un Kunga līkumi. Ar līkumu saprata ar Gaujas tecējumu ieskautos pļavu strejgabalus, nevis līčus.
Tiklīdz cilvēks sāk dzīvot kādā vietā, viņš pārmanto iepriekšējos vai rada jaunus vietvārdus. Piemēram, Gaujmalā nodega alus kiosks Jautrais ods, un no tā vietā tikai Oda kalniņš. Runāju ar piebaldzēnieti no Skanuļu puses, kas agrāk bija savrups un izsenis apdzīvots apvidus blakus Mandžūrijai. Pēkšņi teicēja nosauc ciemu par ģerevīnu. Vēlāk sapratu – no krievu vārda “ģerevņa”. Savukārt Gaujmalā lielus ciemus sauca īpatnējā vārdā – palata, kas varētu būt nācis no igauņu valodas. Tādi vārdiņi ir miljona vērti, jo no tādiem krikumiem veidojas lielā valodu zinātne.
– Vasarā esat gids Piebalgā?
– Piestrādāju par tūristu vadātāju – uzvelku tautastērpu un pašapgūtā piebaldzēnu manierē vēstu par bijušo Čangalienas godību. Nav ilgi jāgaida, līdz kādam tūristam nāk atklāsme – viņš taču kā no “Mērnieku laikiem” izkāpis. Nākas atjokot, ka, protama lieta, mans sencis tak ir bijis Ķencis!
Nu, tāds kā Zosēnu puses prototips, kas dzīvoja pirms 150 gadiem. Skatoties profilā, deguns arī ir atbilstošs romāna varoņa standartam. Dažkārt solos ieturēt stingrāku diētu, lai sveces liesma tiešām degunam cauri spīdētu – atbilstoši oriģinālajam tēlam.
– Kur paliks savāktie vietvārdi?
– Noteikti padalīšos ar visiem interesentiem, publicēšu rakstos un nodošu Rīgas krātuvēm, gan jau materiāls vēl noderēs. Esmu Jaunpiebalgā savācis ap 300 vietvārdu, atzīmējis kartē to atrašanās vietas, labākajiem aprakstus publicēju arī internetā. Ir jau arī daudz kā cita – nostāstu, apvidus vārdu, izteicienu, valodas paraugu. Nav taustāma labuma no šī procesa, ir tikai nenoskārsta vajadzība to darīt. Laikam ir nepieciešams kaut kā fiksēt šo izbijušo , kāda pastāvēja katra piebaldzēna iekoptajā dzīvesvietā. Vietvārdam nav praktiskas vērtības, tas drīzāk ir sirds siltuma pievienotā vērtība vidzemnieka pasaules skatījumā.
Komentāri