latvisko tradīciju izzinātājs Drustos
Bieži dzird sakām, ka svētki devalvējušies. Jāņus neprot svinēt. Tā nav, tautas zemapziņā tie dzīvo. Tie arhetipi, kas mūs piesaista senčiem, vieno kā tautu, etnosu, mudina attiecīgi rīkoties. Tie arī sargā latviešu valodu, aizstāv identitāti. Ja esam kopā, ja ir, kas vieno, jūtamies droši. Bieži izskan pārmetumi, ka Pauls, rīkojot ziņģu dziedāšanu, jauc ārā latviskās tradīcijas. Bet kopā ar viņu cilvēki vienojas dziesmā. Esmu par to, ka pamazām tuvojamies pamatidejai – kopā svinam. Tā ir reize, kad esam vienoti ar dabas spēkiem, sadarbojamies, tā ir kulminācijas diena.
Skolā bērni veica pazīstamo eksperimentu. Trīs podiņos iesēja puķu sēklas. Tās auga vienādos apstākļos, bet tika laistītas ar dažādu ūdeni. Pirmā podiņa sēklas laistīja ar ūdeni, kuram pirms tam veltīja labus, mīļus vārdus, otrā podiņa – ar ūdeni, kas tika nolamāts, bet trešā – ar ūdeni par kuru neviens nelikās ne zinis. Starp sēklām, kuras saņēma apmīļoto un lamāto ūdeni bija liela atšķirība. Ar nolamāto ūdeni lietie stādiņi auga mazāki, visas sēklas neuzdīga, bet ar apmīļoto – spēcīgi, to bija vairāk. Ar neitrālo ūdeni laistītie augi bija vārgāki, nedrošāki kā ar apmīļoto. Varbūt šajā eksperimentā arī rodama atbilde, kāpēc Jāņos jāaplīgo lauki. Lai būtu bagāta, ar mīlestību apveltīta raža. Rudzu un miežu lauki – tā tautas materiālā iztikšana, tie sinhronizējas ar tautu.
Ielīgošanai ir liela nozīme. Trīs dienas svētki tiek iešūpoti. Tautas tradīcijās trīs ir būtisks skaitlis, lai kaut kas notiktu. Pirmajā reizē ierosina, otrajā nostiprina un trešajā iecerētais notiek. Dievam arī lūdz trīs reizes. Tāpat – “trīs dieniņas, trīs naksniņas Saul`ar Dievu ienaidā”.
Savulaik ģeologs Viktors Grāvītis brauca ekspedīcijās pa Latviju un izzināja tautas tradīcijas, arī Jāņu. Izvētot viņa savāktos materiālus,
esam paņēmuši to, kas saderīgs ar šodienu. Dzīvojam taču te un šodien, visu darām ar šodienas izpratni un uztveri. Nedziedam tās tautasdziesmas, kas šodienas cilvēkam tālas, nesaprotamas. Nu, nav vairs tā ganiņa kalna galiņā un malējiņas maltuvē. Drīzāk gans, arājs ir tas dabas spēks, kas ietekmē mūsu ikdienu. Pirms gadiem daudz dziedāja par kungiem, domājot krievus, un šis motīvs vienoja. Tagad šīs dziesmas pieklusušas. Līgotnēs ir ļoti daudz tekstu, lai varētu izvēlēties, bet laiks pamazām izfiltrē, kas derīgs.
Pēdējos gados esam atteikušies no aplīgošanas, staigāšanas no mājas uz māju. Kad vēl bija dzīva iepriekšējā paaudze, patiesi, Jāņa bērni tika gaidīti, cienāti. Jaunākā paaudze negrib laist pagalmā, bija tā – ienākam dziedādami, bet mājinieki noslēpjas. Tiesa, jaunieši ļoti grib iet aplīgot. Varbūt pēc gadiem šī tradīcija atdzims, arī Drustos.
Cilvēkam vajag rituālu. Vainagu pīšana ir pārdomu brīdis. Saulei rietot, mēs kalnā paceļam karogu – kā vienotības simbolu ar visiem, kuri līgo, ar tautu. Varbūt lasot izklausās ārišķi, bet tā ir rituāla sastāvdaļa, un cilvēki to pieņem kā pašsaprotamu. Tad iekur ugunskuru, lai gūtu uguns svētību. Brīnišķīgs skats ir saulītes laišana no kalna. Īpašs brīdis no rīta ir peldēšanās. Kādreiz Jāņu naktī pirmoreiz drīkstēja peldēties, jo tad ūdens sasniedzis briedumu, tas dod enerģiju.
Aizvien vairāk cilvēku grib svinēt Jāņus. Svinēt, izjūtot dabas klātbūtni, esot ar to un citiem vienoti. Protams, nav patīkami, ka
par vienojošo kļūst dzeršana, no kuras sekām daudzi cieš.
Globalizācija veicina nacionālās identitātes stiprināšanu. Zemapziņā mēs sevi gribam aizsargāt. Tāpēc arī pēdējos gados interese par tautas tradīcijām, vēlēšanās iemācīties līgodziesmas, izzināt vēsturi. Jāņos, Ziemassvētkos svinētāju vidū lielākoties ir jaunieši. Tradīcijas neglabājas apputējušās lādēs vai datora failos, tās dzīvo tautā. Pierakstījusi Sarmīte Feldmane
Komentāri