Lasot virsrakstus plašsaziņas līdzekļos, tā vien rodas iespaids, ka sabiedrībai rūp tikai divu profesionālo kategoriju labklājība – veselības aprūpes darbinieki un pedagogi.
Šāda sajūta pārņēmusi vairākus “Druvas” lasītājus, kuri norādījuši uz citām profesijām, tostarp apkopēja, sētnieka vai pārdevēja, kurās ir daudzkārt zemāks atalgojums. “Mēs taču strādājam par 430 eiro mēnesī un nesakām neko,” minēts vēstulē, atgādinot, ka no šīs valstī noteiktās minimālās algas tiek vēl noņemti nodokļi, bet no atlikušās summas jāapmaksā rēķini, jāēd, jāapģērbjas un bērni skolas gaitās jānodrošina.
Vai tiešām interešu aizstāvība augstākā līmenī notiek tikai dažu jomu pārstāvjiem? Un kādas ir pārējo darba ņēmēju iespējas uzlabot situāciju?
Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) sabiedrisko attiecību speciāliste Sanita Birkenfelde “Druvai” atzina: “Katra nozare ir tieši tik aktīva, cik aktīvi ir tās biedri un cik prasīgi viņi ir pret savas arodbiedrības līderiem.” Viņa tāpat kā LBAS priekšsēdētājs Egils Baldzēns apstiprināja, ka ikvienas profesijas pārstāvim ir tiesības un iespēja veidot jaunu arodbiedrību vai iestāties kādā no esošajām, tā apvienojot spēkus, lai aizstāvētu intereses, kas ir svarīgas arī ikvienam personīgi.
E.Baldzēns vērtē, ka arodbiedrību panākumu atslēga ir divās kvalitātēs: pārstāvēto biedru skaitā vai tās inovatīvajā raksturā. Ar biedru skaitu, prasīgumu un jaudīgu interešu aizstāvību problēmu nav ne izglītības jomā, ne medicīnā, vismaz tā šķiet publiskajā telpā. Taču E.Baldzēns uzsver tieši progresīvas domāšanas un inovatīvu ideju būtisko nozīmi, kas vēl vairāk var vest pie labiem risinājumiem gan darba devējam, gan ņēmējam konkrētajā nozarē. Kā piemērs minama 3.novembrī noslēgtā ģenerālvienošanās par minimālo algu būvniecības nozarē, no šī brīža visā nozarē esošajiem uzņēmumiem nosakot 780 eiro lielu minimālo bruto algu, kā arī vēl vairākus citus nosacījumus cilvēku nodarbināšanai būvniecībā. “Šī organizācija (Latvijas Būvniecības nozares arodbiedrība) nebūt nav lielākā, bet šeit problēma bija samilzusi, un pie risināšanas ķērās klāt jauni un progresīvi domājoši cilvēki,” vērtē LBAS priekšsēdētājs. Svarīgi, ka, ņemot par pamatu starptautisku pieredzi, kā arī kompromisu meklējumu rezultātā panākts trīskārtējs ieguvums : paaugstināta darba ņēmēja labklājība, ieviesti atbalsta mehānismi darba devējam, un vismaz daļēji panākta aplokšņu algu legalizācija. “Mēs varbūt nevaram ar zobenu un krustu pilnībā iznīcināt ēnu ekonomiku,” utopiskas cerības noraida E.Baldzēns. Tomēr, viņaprāt, šādas arodbiedrību aktivitātes, nozares iekšējās vienošanās ir ceļš arī uz nozares attīstību.
Kā piemērs nebūt ne vienkāršai arodorganizācijas pastāvēšanai un biedru interešu pārstāvēšanai ir pasažieru pārvadājumu uzņēmuma “CATA” darbinieku pieredze. Pašreizējais šī uzņēmuma arodorganizācijas priekšsēdētāja vietnieks Valdis Ceruss, kurš šīs organizācijas vadībā bijis vairāk nekā trīs gadus, “Druvai” apliecināja – darbs biedru tiesību un interešu aizstāvībā ir grūts un pieprasa resursus, tomēr, viņaprāt, arodorganizāciju aktīva darbošanās un darba devēju cieņpilna komunikācija ar tām ir absolūta nepieciešamība progresīvā darba vidē un kopumā attīstītā sabiedrībā. V.Ceruss atzina, ka diemžēl vēl daudzi darba devēji – ne tikai mūsu apkaimē – arodorganizācijas neuztver kā līdzvērtīgus sarunu partnerus un arī paši darbinieki pārmēru baidās no uzņēmēja iespējamām represijām. “Kad sāksim pārvarēt savas bailes izteikties, tad jau būs nedaudz labāk,” cerību pauž bijušais arodorganizācijas vadītājs, daloties novērojumos, ka savādā kārtā viņš pieredz gados jaunāko kolēģu kautrīgumu, savukārt vislabāk iestāties par savām vajadzībām prot tieši daiļais dzimums.
Darba likums paredz prasību darba devējam saskaņot darba līguma uzteikšanu ar arodbiedrību, ja konkrētais darbinieks ir tās biedrs. Lai novērstu darba ņēmēju negodprātīgu rīcību jeb ķeršanos pie pēdējā salmiņa, kad darba devējam ir pamatots iemesls pārtraukt darba līgumu, pērn Darba likumā tika noteikta norma, ka saskaņojums ar arodbiedrību vajadzīgs, ja darbinieks ir biedrs vismaz sešus mēnešus. V.Ceruss šos grozījumus uzskata par nepareiziem – viņaprāt, pusgads ir pietiekams laiks, lai darba devējs varētu negatīvi ietekmēt darbinieku tikai par to, ka viņš nolēmis iestāties vietējā arodorganizācijā. LBAS priekšsēdētāja vietniece Irēna Liepiņa gan “Druvai” apstiprināja, ka darba devējam nebūtu iestāšanās fakts jāuzzina – līdz pat potenciālajam atlaišanas brīdim darba devējam nav tiesību prasīt, vai darbinieks ir kādas arodorganizācijas biedrs. Taču arī šajos pirmajos sešos mēnešos arodbiedrību biedriem ir tiesības saņemt organizācijas sniegtas bezmaksas juridiskas konsultācijas par rīcību konfliktsituācijās.
Arī E.Baldzēns uzsver – arodbiedrību spēks sākas no pamatiem, no arodorganizāciju biedru apzinātas vēlmes cīnīties par savām vajadzībām. Vēl ļoti ieteicams, ja tiek lemts par jaunas arodbiedrības veidošanu, vismaz ceļa sākumā pajautāt citu arodbiedrību pieredzi, kā vadīt šo darbu.
Jāpiebilst, ka LBAS iesaistījusies arī Latvijas Tirdzniecības darbinieku arodbiedrība (LTDA), kas apvieno tirdzniecības un ēdināšanas uzņēmumos, maizes ceptuvēs un arī citos uzņēmumos strādājošos. Lielākā arodorganizācija, kas ir iekļāvusies LTDA, darbojas SIA “RIMI Latvija”, sava arodorganizācija ir arī SIA “Maksima Latvija” darbiniekiem.
Komentāri