Zelta rudeni atlikt nevar. Tas ir tieši tad, kad tas ir – kādreiz gandrīz mēneša garumā, bet citreiz, ja naktīs regulārāk mēdz paviesoties salna, skaistā koku rota ātri vien kļūst par krāšņu zemes paklāju, lai drīz pārvērstos par brūnu, ar zemi saplūstošu masu. Pēc tam atliek tikai noplātīt rokas – kā es nepaguvu, kur palika un kāpēc tik ātri paskrien laiks. Rudenim nevar pateikt – pagaidi, man daudz darba, sazvanāmies citā reizē; vai – pagaidi, man nogurums, šodien netiekamies. Ar rudeni, mēs zinām, neko uz vēlāku sarunāt nevarēs.
Tāpēc neatkarīgi no tā, cik cilvēki bija aizņemti darbos vai saķēruši jau pirmo rudens vīrusu, zelta rudeni baudīja uzreiz un ārpus mājas. Jā, rokas sala, lietus kopā ar krusu pārsteidza, bet pozitīvas emocijas iegūtas un arī skaistas atmiņas bildēs iemūžinātas kopā ar īpašo rudens smaržu un izjūtu – jā, esmu te, izbaudu.
Nav jau tā, ka rudens ir tikai vienu reizi dzīvē. Mēs to varam satikt arī nākamgad un aiznākamgad, un vēl kādu citu reizi. Tieši tāpat ir ar cilvēkiem, viņu satikšanu un pašu dzīvi kā tādu. Arī savējos mēs varam satikt rīt, parīt, aizparīt, ja vien liktenis nebūs lēmis citādi. Tomēr arī cilvēks ir mainīgs, un tas, ko mēs satiksim pēc mēneša, pusgada vai gada, jau domās citas domas vai pavisam noteikti piedzīvos citus dzīves brīžus. To uzskatāmi var redzēt, iedomājoties par topošajām māmiņām. Gaidību laiks ir tikai deviņi mēneši, cilvēkam ikdienā tie paskrien vēja spārniem. Protams, satikt jauno māmiņu varēs arī tad, kad bērns būs piedzimis vai skries savām kājām, bet viens dzīves posms viņas dzīvē būs pagājis, un tās izjūtas un domas, kas viņai bija, pēc tam vairs atsaukt nevarēs, tās būs tikai atmiņas.
Katram dzīvē ir noslogotāki brīži, kad darbi vai pienākumi pāri galvai, skolotājiem savs laiks, grāmatvežiem savs, un tā katrā profesijā. Un tomēr – dzīve notiek šeit un tagad. Tāpēc ir svarīgi ne tikai aizsūtīt īsziņu, ne tikai piezvanīt, bet satikt cilvēkus klātienē, dzirdēt, ko viņi domā, kas priecē un kas sāp. Neatlikt, neaizbildināties, atrast laiku, kura nav. Dzīvot savu dzīvi, ne tikai strādājot, ne tikai uzņemoties ikdienas rūpes, bet piedzīvojot savu dienu un dzīvi tās krāsu bagātībā.
Komentāri