Šogad viss sanāca kaut kā ļoti jauki. Pirmajā Adventē, kas sakrita ar decembra pirmo dienu, daba mūs pārsteidza ar sniegu, kas uzsniga jau novembra pēdējā dienā. Un tādi brīži liek domāt gaišākas domas, bērniem bija iespēja sniegā uzzīmēt eņģelīšus, izmēģināt kalniņu priekus. Tātad viss bija nedaudz citādāk nekā tumšajos novembra vakaros, un šis mirklis ir jāizmanto.
Iespējams, ir veikts pētījums, kā mainās cilvēku noskaņojums, uzsniegot pirmajam sniegam, bet tam vajadzētu mainīties. Lai gan, visticamāk, tas atkarīgs no katra paša. Tiem, kuri dzīvo pēc principa vissirslikti.lv, arī balti sniegotā dienā ir, par ko pukoties. Jo, lūk, ielas 30.novembra vakarā bija ļoti slidenas, bet 1.decembrī sētnieki nebija notīrījuši sniegu un tamlīdzīgi. Bet varbūt tieši labi, ka nebija notīrījuši, jo bija tik vajadzīgais baltums! Un slidenās ielas ļāva atkārtot braukšanas iemaņas vai secināt, ka vērts pie tām vairāk piedomāt.
Sācies decembris, ko vajadzētu pavadīt ar baltām domām, gatavojoties Ziemassvētkiem, gadu mijai, nevis sākt ar dāvanu saraksta stādīšanu, gatavību mesties iekšā iepirkšanās drudzī, jo maz ticams, ka piepildītajā lielveikalā izdosies notvert to baltumu. Varbūt labāk tā vietā izvēlēties kādu koncertu, izrādi, labu grāmatu, filmu, kas ļaus iegrimt baltajās domās.
Ir tik brīnišķīgi caur logu vērot, kā snieg. Šķiet, tieši tā vislabāk var sajust šo dabas dāvanu mums. Protams, vēl labāk ir iziet ārā un sajust krītošo sniegu uz sejas, redzēt, kā apsnieg koki, mājas, cilvēki. Un tas nekas, ka Toms Bricis sola drīzu atkusni. Šis ir brīdis, kas jāizmanto, iespējams, pat noliekot malā ikdienas darbus. Kaut uz mirkli, jo šis ir mirklis, kad sajust ziemu aci pret aci. Iet kopā ar bērniem, jo ziemas prieku kopīga izbaudīšana ir ne ar ko neatsverams mirklis. Aizmirst ikdienas rutīnu, darbu birojā, nolikt malā savu vadītāja nopietnību un laisties kopā ar savējiem no kalna, uzcelt sniegavīru, pikoties, nokrist sniegā un sajusties atkal kā bērnam! Sajust slapjos, nosalušos pirkstus, redzēt vaigos uzziedam sārtumu un apjaust – es dzīvoju! Tas ir tas, ko nekad nedabūt lielveikalā, sēžot mājā pie viedierīces vai televizora. Ir jābauda tieši pirmais mirklis, jo vēlāk, kad ziema jau būs uz palikšanu (ja vien tā notiks), tas vairs nebūs tik ļoti īpaši.
Komentāri