Dodamies uz Eiropas vidienes kalniem. Pirmais ceļamērķis – Austrijas Alpi, Mairhofena Cillertāles ielejā. Saimnieciskā Austrija
Pārsteidz perfektā lauku sakoptība, līdz centimetram. Pamanu savdabīgus segtos koka tiltus pāri kalnu upēm. Daži izrotāti ar puķu kastēm. Prātā nāk filma un grāmata „Madisonas apgabala tilti”.
Ciematos gandrīz visas ēkas pielāgotas tūrismam. Tikai dažas saglabājušas zemnieku saimniecības izskatu un arī nodarbošanos. Vakarā ciematā valda klusums – nozīmīga kalnu iedzīvotāju kultūras īpatnība. Iedzīvotāji agri iet pie miera, ja čubinās, tad pa telpām, pa krodziņiem, netraucējot citus. Toties no rīta kaimiņos dzied gaiļi, blēj aitas.
Alpu pļavas ar pazīstamiem augiem neparastā kombinācijā – purenes, zvaniņi, āboliņš, rūgtpienes, sūrenes, atālenes un vairākas orhideju dzimtas pārstāves, ko Latvijā saucam par dzegužpuķēm. No tādas izcilas buķetes sanāk tā īpašā garša pienam un vēlāk sieram.
Neticami, bet stāvumā, kurā grūti noturēties kājās, pļauj zāli un vāc sienu. Superstāvās nogāzes nofrizētas gludas jo gludas. Nesaprotami, ar kādu tehniku to var izdarīt? Nogāzes slīpuma dēļ pat šķūnim tikai puse balstās uz zemes, pārējais gluži vai karājas gaisā. Pie kāda šķūnīša redzam ar roku stumjamo motorpļaujmašīnu un tādu pašu siena savācēju. Laikam tie ir brīnumrīki, ar kuriem austrieši apstrādā stāvās nogāzes. Austrijas vis, vis, vis…
Jā, Hohetauern jeb Augsto Tauru kalnu nacionālajā parkā ir Austrijas visaugstākie kalni, vislielākie ledāji un visaugstākie ūdenskritumi, piedevām tā ir lielākā aizsargājamā teritorijā Eiropas vidienē. Piestājam Gerlosa pārejā, tur var redzēt piekto augstāko ūdenskritumu pasaulē – Krimlu. Ūdens masas krīt kaskādēs apmēram 380 metrus. Taka gar ūdenskritumu iemīta plata, kā stāvs grantēts ceļš. Kaut arī apmeklētāju straumes vēl plūst, ap pulksten 18 slēdz gan kases, gan apmeklētāju centru, gan veikalus un krodziņus. Austriešu punktīgums. Darba laiks jāievēro…Arī tūristu disciplinētība apbrīnojama – visi iet tikai pa taku, nesnaikstās pāri barjerām, neklaigā.
Uzminiet, kas ir galvenais suvenīrs? Nu, ne jau visdažādākajos veidos iemūžinātais Krimla ūdenskritums, bet gan murkšķis. Lieli un mazi zvēriņi no plīša un ar „mūziku”, zīmēti uz krūzītēm, zvaniņiem, pastkartēm… Veikalā ienākot, kāds no murkšķiem noreaģē uz apmeklētāju un atskan raksturīgais svilpiens, kam seko jautrs „jodleris”. Nu, cik gan ilgi tūrists noturēsies, maciņu neatvēris! Murkšķi var pārdot arī citādā veidā. Izrādās, senatnē tā taukus izmantoja sveču gatavošanā, medicīnā. Mūsdienās var nopirkt pēc senām receptēm darinātu murkšķa tauku ziedi ar sildošu efektu, ko pārdevēja ietin … vietējā avīzē. Sveces gan nemanīju…
Vēl tuvāk debesīm
Braucam uz Monblānu! Daudzi grupas biedri stāsta, ka uz Alpu augstāko virsotni brauc jau kuro reizi, kāds pat sesto (!), bet vēl arvien nav izdevies kalnu redzēt. Ceļš ik pa brīdim slēpjas tuneļos. Kā no viena laukā, tā pēc īsa brīža nākamajā iekšā.
Maldīgs bija mans un citu ceļotāju priekšstats, ka ar pacēlāju var uzbraukt gandrīz līdz vai vismaz tuvu Monblāna (4807 m) baltajai cepurei! Kur nu tādu greznību! Labā laikā no Itālijas puses ar pacēlājiem var nokļūt tikai līdz Aguille du Midi (3842 m), kas ir Monblānam tuvākā virsotne.
Monblāns ne vienmēr skaidri iezīmējas pret debesīm. Visbiežāk tas tinas sniega mākoņos. Daudzi ceļotāji te atgriežas gadu no gada, cerībā redzēt balto milzi visā godībā. Arī mums Monblāns paslēpies. Tomēr ar pacēlājiem tiekam kalnam krietni tuvāk.
Skatu tornī ir krietni auksts un vējains, gluži vai īsta virsotnes sajūta. Pa betonētu gaiteni esam nemanot šķērsojuši Itālijas – Francijas robežu. Tik vien norādes, kā ar krāsu uzzīmēti karogi un lieli burti ITALY un FRANCE.
Nākamais ceļa mērķis ir Mer de Glace jeb Ledus jūra, kurai pāri braucam ar pacēlāju. Tikai pēc laba laika ielejā ieraugu vietu, kur „finišē” varenais ledājs, sabrūkot atsevišķos bluķos un izkūstot sīkās tērcītēs. Tūristu atrakcijai te ieurbti vairāki tuneļi. Vecie jau aizbiruši vai daļēji izkusuši, bet tas, kuru varam apmeklēt, iestiepjas ledāja mēlē diezgan dziļi, izgaismots ar spuldzēm.
Atceļš cauri Monblāna tunelim. Ja tā piedomā, ir diezgan baisi izbraukt pa apakšu varenajam kalnu masīvam. Shēmā iezīmēts, ka tunelis nav būvēts gluži zem paša Monblāna, taču diezgan tuvu tam.
Sniega laukos pie alpīnistu „Mekas”
Dodamies uz „šīfera” Alpiem un kalnos kāpēju sapņu virsotni Materhornu (4478 m). Šajā reģionā atšķirīgs iežu sastāvs un krāsa. Itāļiem ērti, vienmēr pa rokai būvmateriāli. Pelēcīgās plāksnes – dabiskais šīferis – te izmantota seno un mūsdienu namu jumtiem, izklāti celiņi, pakāpieni.
Izrādās, ka slaveno kalnu Itālijas pusē sauc par Červinjo, kaut gan alpīnistu aprindās populārāks ir šveiciešu dotais nosaukums.
Materhorns pamazām iztinas no gaisīgās mākoņu šallītes un līdz pat vakaram redzams visā krāšņumā. Kāpjam lejup uz alpīnajām pļavām. Atkrītam dabas mātes sētajā raibajā puķu dārzā un izbaudām ekskluzīvo iespēju – pagulēt starp smaržīgiem ziediem, caur pievērtiem plakstiem vērojot Materhornu. Takas malā čalo ūdenskritumi. Sākumā nepielec gluži loģisks skaidrojums – kāpēc pēcpusdienā ūdenskritumi ir skaļāki nekā no rīta? Tos taču papildina saulē izkusušo kalnu sniegu un ledāju ūdeņi! Ar draudzības trauku
Krietnā pēcpusdienā atgriežamies Červinjo, mūs panāk vīrs džinsos un plandošā tumši sārtā halātā. Cenšoties uzminēt, no kuras valsts esam, viņš visādās valodās aicina ienākt veikaliņā, degustēt vīnu, vietējo sieru. Veikaliņš mazs, bet bagātīgs – pie griestiem karājas vītinātie šķiņķi, plauktos milzīgi siera rituļi, vīna krūkas un pudeles. Tiekam cienāti ar vīnu, ar kamabēra un brī šķirnes sieriem. Garšīgi, smaržīgi. Protams, mārketinga psiholoģijas iespaidotiem, tūristiem tūlīt arī rodas vēlme ko nopirkt. Saimnieks piedāvā labu darījumu – vakariņas vietējā stilā ar trim ēdieniem par mūsu izpratnē diezgan saprātīgu cenu. Lai iet! Tās iesākas ar draudzības trauku. Patiešām trauku, ne kausu. Tas gatavots no ābeles vai persika koksnes un pēc formas ir apaļš, zems kā tējkanniņa, apmēram 25 centimetrus diametrā, ar vairākiem (6-12) snīpīšiem. Īsts kokapstrādātāju meistarstiķis! Snīpīšus samitrina un ieber cukuru. Traukā ielej saldu karstu kafiju, kas sajaukta ar garšvielām un grapu. Pirms pasniegšanas grapu aizdedzina. Trauku ienes liesmojošu, tas ceļo pa riņķi, draudzība stiprinās un, kā jau pie latviešiem, velk uz dziedāšanu.
Sanbernāra noslēpums
Braucot uz Šveici pa romiešu ierīkoto serpentīna ceļu, nākas izbaudīt remonta īpatnības itāļu stilā. Puse no jau tā šaurās asfalta joslas aizkrauta ar tehniku, akmeņu kaudzēm un betona blokiem. Protams, šo posmu varētu veikt ātrāk – pa tuneli, taču ainavas un bezgala daudzie līkumi ir efektīgi. Vērojam nesteidzīgos ceļa būvētājus un specifisko tehniku – maza izmēra buldozeriņus, ekskavatoriņus – sīkus kā bērnu spēļu laukumā, bet jaudīgus un ātrus. Viens tāds, pamanot, ka tuvojas autobuss, veikli uzrāpjas uz tuvējās akmeņu kaudzes. Izmainoties starp ekskavatoru un autobusu paliek vien daži centimetri.
Aiz kalnu pārejas no Itālijas uz Šveici mūsu sagaida slēgta robežsargu mītne un pāris ēkas – veikali, viesnīcas, krodziņi, priekšplānā bezgalīgas suvenīrsunīšu grēdas. Sanbernāri no plīša un samta, no plastmasas, koka un metāla.
Ar ko slavena Lielā Svētā Bernāra pāreja? Te 2469 metru augstumā virs jūras līmeņa 11. gadsimtā mūki nodibināja patversmi, kur apmetās ceļotāji un svētceļnieki. Saglabājušās ziņas par liela auguma suņiem, kas te turēti kopš 17. gadsimta. Par sanbernāru izcelsmi ir vairākas leģendas, arī drūms stāsts par romiešu atvestajiem Tibetas mūku suņiem, kas savā zemē bija audzināti, lai plosītu mirušos. Romieši bija cerējuši, ka suņi apsargās un tvarstīs izbēgušos vergus. Gadsimtu gaitā agresīvās īpašības izzuda, plēsoņi kļuva par mūku pavadoņiem un sniegā pazudušo ceļotāju glābējiem. Pamazām sanbernāra slava izplatījās pa Eiropu. Ir vēl cita versija – sanbernāra tiešie priekšteči bijuši Alpu zemnieku suņi, kurus izveidoja par šķirni, kādu mēs to zinām šodien. Pirms vairāk nekā simts gadiem izveidota „Šveices suņu ciltsgrāmata” un Šveices sanbernāru klubs. Kopš tā laika sanbernārs ir Šveices nacionālais suns.
Tikuši pāri robežai, dodamies pa kalnu taku līdz sedlienei. Jo augstāk, jo pieticīgie zaļumi pieplok akmeņiem un vijolītes nomaina tundras augi. Šur tur jau pavīd pa sniega laukumam. Pikojamies. Uz šaurās sedlienes vējš neatlaidīgi plucina drēbes un grūsta. Pielieku pārejā sakrautajai akmeņu piramīdai savu artavu. Tas uz atgriešanos!
Komentāri