“Ziedugravu” kūtiņā katram sava vieta – gan gotiņām un bullēnam, gan sivēnmātēm un sivēniem, gan vistām un trušiem.
Saimniece Aina Uļjāne saka: “Nav man liela saimniecība. Izaudzējam sev un vēl nedaudz pārdošanai.” Pārdošanai lielākoties ir cūkgaļa un sivēni. “Tu vari taisīt, kādus biznesa plānus gribi, bet plāns paliek tikai plāns, kurš var paredzēt, ka cenas visam tā skries augšā. Toties sivēnus dārgāk pārdot grūti. Kurš pirks par lielu naudu un vēl daudz tērēs, līdz nobaros?” par saimniekošanu stāsta Aina. Viņas saimniecībā audzētajiem sivēniem ir savi pircēji, tā gadu gaitā radusies uzticēšanās.
Pērn arī viņa gatavoja dokumentus, lai priekšlaikus pensionētos. Dokumentu kārtošana ievilkās. Un nebija jau arī kur īpaši steigties, viņu mierināja, ka varēs to izdarīt janvārī. “Sākās jauns gads un jauna kārtība. Gaidiet, gan būs. Ja nebūtu teikuši, ka varēs arī pēc pāris nedēļām, pasteigtos, visu nokārtotu,” stāsta “Ziedugravu” saimniece. Meitai ir veterinārā izglītība, sākusi gatavot biznesa plānu, pārņemt saimniecību, tagad viss apstājies.
Aina tikko dabūjusi jaunos noteikumus, kas jāievēro, lai priekšlaicīgi pensionētos un saņemtu Eiropas pensiju. “Lasīju un raudāju. Noteikumi mainīti. Jābūt vismaz pieciem hektāriem lauksaimniecībā izmantojamajai zemei. Man ir tieši pieci hektāri, bet uz tiem atrodas arī māja. Pietrūkst 0,78 hektāru. Vai piepirkt kaut kur klāt? Bet meita taču kaut kur pasaules malā to hektāru tāpat neapsaimniekos. Cik mums izmaksātu saimniecības pārreģistrācija? Man ir tehnika, arī tā jāpārraksta. Bezmaz jāaizņemas bankā nauda, lai varētu iet pensijā,” domās dalās zemniece un piebilst: “Man teica, nesteidzies, neko nezaudēsi. Bet zaudēju visu.”
Aina ir nesaprašanā, kāpēc tik bieži maina spēles noteikumus. Ne jau viņa viena palika uz perona stacijā, kad vilciens aizbrauca. Bet nākamajam gadam iegādātā biļete neder.
“Jāstrādā tālāk. Varbūt atkal kas mainīsies. Lai gan, ja jau nesanāca, tā bija jābūt, varbūt man nav lemts,” nedaudz skumji, nedaudz ar ironiju saka Aina Uļjāne.
Komentāri