Konfliktsituācijas, kādas pamanītas mācību iestādēs, iespējamie to cēloņi un sekas, kā skolas vidē jūtas pats pedagogs, “Druva” pārrunāja arī ar vairākiem mācību iestāžu direktoriem.
Pilsētas un lauku skolu vadītāji vērtēja, ka ļoti bērnu uzvedība ir atkarīga no tā, kādu attieksmi pret līdzcilvēkiem un vērtībām ieaudzina ģimenē. Direktori neslēpa, ka daudz problēmu rada nesakārtotā sociāli ekonomiskā situācija valstī. Joprojām skolās ir daudz labu bērnu, kuriem interesē gan izglītība, gan kvalitatīvi vaļasprieki – sports, mūzika, taču sliktie piemēri un sabiedrībā rezonējošās situācijas izlien kā īlena gali no maisa.
Ieva Eglīte, Cēsu pilsētas Pastariņa pamatskolas direktore: “Vainojam bērnus, bet es uzskatu, ka nav sakārtota mana valsts. Kāds ir sociālais stāvoklis ģimenēs? Nekad nav bijis tā, ka bērni nenāk skolā. Es eju un meklēju šos bērnus, apmeklēju ģimenes. Un ir reizes, kad jāapmulst – tā bērniņa mājā ir kā Daibes poligons. Bērni dzīvo it kā divās pasaulēs – skola, iela. Ko redz Raunas ielā? Tā ir manas pilsētas sabiedrība, kas atļaujas gulēt skolas pagalmā – pa divi, pa trīs. Bērni visu to redz. Ļoti nežēlīgi. Skolai jānāk palīgā. Mums atbildība ir jāuzņemas, jo bērnus jūtam. Skolā runājām par nicināšanu. Par ko dara pāri? Visvairāk, ja bērns ir neapkopts, neapmazgāts, mugurā sliktākas drēbītes. Bērni ir nežēlīgi, tāpēc jārunā par saskarsmi. Cik bērnu Latvijā pakaras? Viņiem dara pāri mājās, skolā. Skolotājam viss labais un sliktais ir jāpamana.”
Dina Dombrovska, Drabešu internātpamatskolas direktore: “Man aizvien biežāk nākas risināt konfliktsituācijas – bērnu, bērna un skolotāja starpā, jo direktors ir tas cilvēks, kuram ir jābūt radošam un prasmīgam ar visiem sastrādāties un bieži jārunājas ar vecākiem. Es vienmēr saku, ka viņi visi ir mana bagātība, īpaši skolotāji, jo ir jāaizdomājas – vai skola spēj šodien dot tik daudz atpakaļ, cik tā paņem.”
Anna Būre, Cēsu 1. pamatskolas direktore: “Skola noteikti cenšas bērnos ieaudzināt cieņpilnu attieksmi. Vai ģimenē rīkojas tāpat? Ne vienmēr, un tam ir objektīvi iemesli, kurus vecāki nosauc – bērns pamostas, bet manis vairs nav mājās; kad atgriežos no darba, tad bērns jau guļ. Cik bērnu vecāki strādā Īrijā? Tāda ir šodienas dzīve, un vecākiem nav arī laika izsekot, kur tiek pavadīts brīvais laiks. Datori kļūst par atkarību, un mediji bieži ir nepareizs audzinātājs.”
Lilita Ozoliņa, Taurenes pamatskolas direktore: “Es aprunājos ar saviem skolotājiem un diemžēl viņi uzskata, ka pedagogs šobrīd ir vienīgais, kurš cenšas uzturēt saikni – bērns, skolotājs, vecāki. Tas nozīmē, ka pret bērnu skola izvirza it kā vienas, bet ģimene citas prasības. Un vecāki neapzināti mazina skolas un skolotāju autoritāti.”
Uldis Blīgzna, Veselavas pamatskolas direktors: “Skolotāji un bērni ir dažādi. Mūsu skolā jau gadiem strādā skolotāji, pret kuriem bērni visos laikos ir labi izturējušies. Man nav konkrētu savstarpējo konfliktu piemēru, bet ir tā, ka ļoti daudz direktora darba laika paiet sarunās ar skolotājiem, bērniem. Tas ir nepieciešams, lai būtu stabilitāte.”
Ilga Šķestere, Cēsu vakara vidusskolas direktore: “Domāšanas pamatpostulāts, ka nedrīksti neievērot sabiedrībā pieņemtās normas, ir jāievēro arī skolā. Tāpat jāsaprot, ka nav tiesību traucēt citu, arī savu vienaudžu, darbu stundās. Bet kas notiek skolā? Skolotājs vienmēr gribējis strādāt ar prieku, klases priekšā nevar iet ar naidu, mēs vienmēr piedodam bērniem, bet jau radies jautājums – vai necieņas izrādīšana būs mūsu profesijas specifika?” Lielu iespēju un riebeklību laiks
“Druva” lūdza skolu vadītājus minēt komentārus, kādi skolotājiem jādzird, lai saprastu, vai skolās valda demokrātija vai visatļautība.
“Situācijas mēdz būt ļoti dažādas – ja bērniem mēle ir vaļīga, tad uzvedība ir tāda pati. Dunka klases biedram vairs nešķiet nekas ārpus normas. Bija gadījums, kad zēns aizskāra meiteni pusdienu laikā. Puisis ielicis maizi viņas porcijā. Zēnam šķita, ka neko nav izdarījis, bet meitenei likās, ka zēns neiecietīgi izturējies. Viņi neuzskata, ka pret skolotāju arī izturējušies necienīgi, ja teiktas vienīgi rupjības,” tā Dina Dombrovska.
“Vakarā skolēni bija dzēruši ārpus skolas. Mums pateica un izsaucām vecākus, policiju. Tā kā vienam puisim bija slikti, sākās lēkme, tad arī ātro palīdzību. Mediķi teica, ka ir saindēšanās ar alkoholu. Kā rīkojās puiša vecāki? Tēvs uzrakstīja iesniegumu, ka aizskartas bērna tiesības. Proti, ar kādām tiesībām skolotāji pusseptiņos vakarā, kad bērnam ir brīvais laiks, viņu savākuši,” notikušo atcerējās Lilita Ozoliņa.
“Man skolēns skolā ir teicis – es tev izdauzīšu zobus, es tev žokļus salauzīšu, es tevi uz ielas kādu vakaru atspārdīšu. Tas skanēja no 16 gadīgā mutes. Viņš raustīja mani un sociālo pedagogu. Spēks bija tik liels, ka aizlidojām kā skali. Izsaucām policiju. 31 gadu strādāju skolā. Esmu tikusi galā ar bijušajiem ieslodzītajiem, narkomāniem. Kas tagad notiek ar pusaudžiem? Es nezinu, vai vairs vēlos šo darbu. Vai man ar to ir jāsamierinās ?” tā vakarskolas direktore Ilga Šķestere. Rezumējot – tik kolorītas situācijas biežāk rodas internātskolās un korekcijas klasēs, bet līdz asarām pedagogus prot novest arī šķietami labi bērni.
“Skolotāju vaimanas esmu dzirdējis. Šobrīd ir lielu iespēju un lielu riebeklību laiks. Ir daudzas jaukas ģimenes, kuras domā par bērniem, rūpējas. Tajā pašā laikā ir otra daļa, kas grimst, kam viss vienalga, nodzeras. Situācijas ir dažādas, bet
skola ir sabiedrības spogulis. Ir negodīgi vainot skolotājus, ka nav kaut ko izdarījuši,” rezumēja Cēsu rajona izglītības pārvaldes vadītājs Tālis Jaunzemis.
Komentāri