“Meijermuiža 1” ir sarkanu ķieģeļu māja. Tajā ierīkoti seši dzīvokļi. Tieši šī ēka ir muižas laiku lieciniece, kaut gadu gaitā vairākkārt pārbūvēta.
Pagalmā “Druva” satika divus kaimiņus – Helēnu Keišu un Andi Freimani. Helēna dzīvokli privatizējusi par pajām un te dzīvo jau vairāk nekā 20 gadus, bet Andis pirms sešiem gadiem to nopircis, kaut visu dzīvi pavadījis Meijermuižā.
“Dzīvoklī būtu remonts jātaisa, bet pensionārei to izdarīt nav viegli. Dzīvoklis liels, toties lēts, jāmaksā tikai par ūdeni un atkritumu izvešanu, protams, elektrību. Kurināšana ar malku ir daudz lētāka nekā, ja būtu centrālā apkure, ” stāsta Helēna un ar gandarījumu piebilst, ka gaida ciemos mazmeitas un mazmazbērnus.
“Kādreiz te bija ļoti jauki. Visa apkārtne sakopta. Meža kombināta cilvēki rūpējās,” atceras Helēna. Viņas skumjo noskaņu balsī var saprast, ja pastaigā pa pagalmu. Dīvaini jau liekas – kādreiz, kad dzīvokļi un zeme nebija privātīpašums, iemītnieki rūpējušies par vidi, kurā dzīvo. Tagad daudziem par to maza bēda. Ne viens vien tuvējo māju kaimiņš ar sarūgtinājumu runāja par jauniešu modi visu nomest pa roku galam, kur pagadās.
“Dažreiz te, īpaši vasarās, ir klusa jautrība. Sanākam kopā, papriecājamies. Gadās jau, ka kāds kaut ko nomet zemē, kaut ko saplēš. Pie šķūnīšiem kārtības nekad nav bijis,” domās dalās Andis Freimanis un pēc sarunas ar domes priekšsēdētāju Elitu Eglīti piebilst, ka to mantību, kas ir viņa, sakārtos. Andis šajā mājā audzis, vēlāk vecāki netālu uzcēluši māju, bet viņš “Meijermuižā 1” nopircis dzīvokli. Dzīvokļa iekārtošanā darāmā esot daudz, arī logi jāmaina.
Katru pavasari mājas iedzīvotāji sapulcējas talkā, tad tiek savākts un sakārtots tas, kas aizņemtībā un aizmāršībā palicis novārtā. Diemžēl ne jau visi iesaistās kopējā darbā. “Bērni un jaunieši labprāt kopā arī pastrādā,” atzīst Helēna un turpina: “Man te patīk. Klusi, jauki. Tepat dārziņš, kur vasarās varu rušināties un kaut ko izaudzēt. Sadzīvojam labi. Daži kaimiņi gan pēdējos gados pamainījušies,” stāsta Helēna. Viņa atzīst, ka pašai lielākā problēma ir tikšana uz Cēsīm. “Līdz Cīrulīšiem, autobusa pieturai teju divi kilometri būs. Eju kājām. Tad ar autobusu braucu uz centru, jo tuvējie veikali ir dārgi,” stāsta Helēna un atzīst, ka uz pilsētu nākas braukt diezgan bieži, jo cik tad smagu somu panesīsi.
Helēnas kaimiņš Andis ar dzīvi Meijermuižā ir apmierināts. “Tepat pilsēta, bet esi laukos. Man netālu arī darbs. Kad sakopsim apkārtni, būs skaisti,” saka Andis un arī atzīst, ka te, Meijermuižā, dzīvot prieks, katrs var justies brīvs.
Komentāri