Valsts probācijas dienesta Cēsu teritoriālās struktūrvienības vadītājs Jānis Zārdiņš uzsver, ka ikdienā aizvien biežāk sabiedrību pārpludina negatīvas ziņas, kuras lielā mērā nosaka sabiedrības emocionālo stāvokli kopumā. To nosaka arī ekonomiskā situācija valstī- esam neapmierināti, ka viss kļūst dārgāks, algas nav atbilstošā līmenī, un kas tik vēl ne.
“Neapmierinātība var būt par iemeslu konfliktsituācijām ģimenē un sabiedrībā kopumā, un bieži tās var novest līdz likumpārkāpumam. Tomēr ikdienā reti aizdomājamies, ka paši varam kaut nedaudz, soli pa solītim mainīt šo sabiedrības emocionālo noskaņojumu,” saka J. Zārdiņš un turpina: “Latvijā Valsts probācijas dienests pastāv jau vairāk nekā četrus gadus, un tā mērķis ir mazināt iespēju, ka likumpārkāpumi tiktu izdarīti atkārtoti. Viena no dienesta funkcijām ir izlīguma organizēšana un veikšana ar starpnieku. Izlīguma process tiek organizēts, lai dotu iespēju profesionāli atrisināt konfliktu starp likumpārkāpumā cietušo un vainīgo personu. Izlīguma ierosinātājs var būt kriminālprocesa virzītājs (Valsts policijas un prokuratūras darbinieki),cietušais vai pats vainīgais. Izlīgums var notikt no brīža, kad par likumpārkāpuma izdarīšanu ir ierosināts kriminālprocess, līdz pat tiesai,” skaidro J. Zārdiņš un piebilst, ka priekšnoteikumi izlīgumam ir likumpārkāpēja vainas atzīšana, vainīgā un cietušā vēlme labprātīgi izlīgt.
Runājot par izlīguma ieguvumiem, J. Zārdiņš saka: “Tie ir vairāki. Cietušajam ir iespēja pārliecināties, vai likumpārkāpums bijis tieši pret viņu vērsts, vai arī tā bijusi nejaušu apstākļu sakritība, vai līdzīgs likumpārkāpums pret cietušo vai viņam tuviem cilvēkiem var atkārtoties. Izlīgumā pastāv iespēja vienoties par cietušam nodarīto materiālo zaudējumu kompensāciju un morāla gandarījuma gūšanu, kaut vai saņemot atvainošanos no vainīgās personas.”
J. Zārdiņš uzsver, ka vainīgās personas, izdarot likumpārkāpumu, bieži neaizdomājas par likumpārkāpuma radītajām sekām.
“Ja cietusi persona, tad izlīgumā, pārrunu laikā, cietušajam izklāstot savu situāciju, morālo pārdzīvojumu, ir iespējams likt vainīgajam apjaust izdarītā likumpārkāpuma radītās negatīvās sekas. Bieži vien praksē ir pierādījies, ka pēc tam, kad vainīgais ir apzinājies, ko nodarījis cietušajam, seko patiesa atvainošanās. 2005. gada pavasarī Valsts policijas Cēsu rajona pārvalde ierosināja kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 231. panta par huligānismu – jaunieši, skaidrojot savstarpējās attiecības, sakāvās, nodarot vienam no cietušajiem vieglus miesas bojājumus. Procesa virzītājs ierosināja Valsts probācijas dienesta Cēsu teritoriālās struktūrvienības amatpersonām veikt izlīgumu. Tā gaitā gan cietušie, gan vainīgie vienojās par materiālo kompensāciju cietušajam un salīga mieru, viens otram paspiežot roku. Tas bija labs priekšnoteikums, ka līdzīgs likumpārkāpums nākotnē neatkārtosies,” pārdomās dalās J. Zārdiņš un turpina: “Tiesiskās sekas izlīgumam var būt atšķirīgas. Panākot izlīgumu, atsevišķos gadījumos kriminālprocess tiks izbeigts, bet ja krimināllieta tiks virzīta uz prokuratūru vai tiesu soda noteikšanai, izlīgums var tikt vērtēts kā pozitīvs arguments par labu vainīgajam. Tomēr Valsts probācijas dienesta organizētais izlīgums ar starpnieku ir viens no veidiem, kā mācīties atrisināt konfliktus pārrunu ceļā, nodrošinot gan sabiedrības emocionālo labklājību, gan palīdzēt uzlabot sabiedrības drošību kopumā. Droši varu teikt, ja cietušais vai vainīgais likumpārkāpumā vēlas atrisināt radušos situāciju pārrunu ceļā, tad var vērsties Valsts probācijas dienesta Cēsu teritoriālajā struktūrvienībā. Centīsimies palīdzēt.”
Komentāri