Lai arī lakstīgalu dziesmas pēcjāņu laikā pieklusušas, tomēr šķiet, ka šogad to dzirdēts necerēti daudz. Atmiņā nāk Sāremā sala un piedzīvotie jaukie mirkļi Igaunijā. Nokļūšana līdz prāmim
Uz Sāremā devāmies maija sākumā. Laikā, kad pļavās ziedēja dzeltenās gaiļbiksītes un saulīte lutināja ar pirmajiem siltajiem saulstariem. Ceļojām četratā ar personīgo auto.
Brauciens no Cēsīm līdz Igaunijas robežai nav tāls. Tā kā vairs nav kontrolpunktu, tad uz robežas arī nav jāpiestāj. Jocīgi, bet robežpunkti kļuvuši par tādu kā mirušo zonu. Palikušas vien tukšas un pamestas ēkas.
Taču nebijām tālu iebraukuši Igaunijas teritorijā, kad mūs apturēja robežsargi, kuri pārbaudīja dokumentus, laipni aicinot parādīt pases. Viss bija kārtībā, un devāmies tālāk cauri Pērnavai uz Virstu ostu. No šīs nelielās ostas ik pa stundai atiet prāmis, kurš gan automašīnas, gan pasažierus par nieka naudiņu pārceļ uz Muhu salu.
Mums paveicās, jo ostā iebraucām piecas minūtes pirms prāmja atiešanas. Biļeti nopirkām kasē ostas teritorijā. Tas, ka iepriekš nebijām iemainījuši igauņu kronas, neērtības neradīja. Biļetes var iegādāties, norēķinoties arī ar karti.
Nebijām vēl īsti attapušies, kad jau sēdējām uz prāmja un baudījām jūras viļņus. Skatam pavērās krastā palikušie vēja ģeneratori. Braucot ar prāmi, paspējām sazvanīt arī kādu viesu namu, kurā par nieka desmit latiem no personas piedāvāja teju vai karaliskus apartamentus. Muhu- nepelnīti pamesta novārtā
Starp Igauniju un Sāremā salu atrodas Muhu sala, kas ar neskarto dabu un paegļu mežiem ir vienkārši fantastiska. Lai arī iepriekš bijām dzirdējuši, ka Muhu salai nevajag vienaldzīgi izskriet cauri, tomēr turpceļā ar šīs salas izpēti neaizrāvāmies. Vien aizbraucām uz vienu no Muhu salas stāvkrastiem un ieturējām jaukas pusdienas jūras krastā. Patiesībā tas, ko var baudīt šādā ceļojumā, ir emocijas un sajūtas. Turklāt vēja un jūras šalkoņa atbrīvo gan nogurušo prātu, gan garu.
Muhu salas otrā malā –
Linnusē – sākas uzbērts dambja ceļš pāri trīs metrus dziļajam jūras šaurumam, kas atdala Sāmsalu no Muhu. Arī še paveras baudīšanas vērts dabas skats. Meteorīta krāteris
Sekojot līdzpaņemtajai Sāremā tūristu kartei, devāmies uz Kāli meteorīta krāteri, kas ir interesanta vieta un lielākais dabas retums visā Igaunijā. Stāsta, ka pētnieki ilgi lauzījuši galvas par Kāli piltuves izcelsmi. Daži domāja, ka to radījis vulkānisks sprādziens, citi uzskatīja, ka tas veidojies, kaļķakmeņa un ģipša iežiem izšķīstot ūdenī. Tikai 1922. gadā zinātnieki sāka pārbaudīt pieņēmumu par meteorīta krāteri. Rūpīgos meklējumos tika uzietas dzelzs šķembas. To analīze pierādīja, ka atlūzas ir no apmēram desmit tūkstošus tonnu smaga kosmiska ķermeņa, kas tur nokritis apmēram pirms 7500 gadiem. Stāsta, ka, iekļūstot Zemes atmosfērā ar ātrumu līdz 20 kilometriem stundā, meteorīts sakarsa, sašķīda gabalos un nokrita kā meteorītu lietus, izveidojot 22 metrus dziļu galveno krāteri.
Vietējie salas iedzīvotāji stāsta, ka krāteris visspocīgāk izskatās vasarā, kad apkārt tam salapo koki. Mums prātā ienāca Pokaiņi, kas arī ir diezgan spocīga un savdabīga vieta Latvijā. Kuresāre un viduslaiku pils
Sāremā galvaspilsētā Kuresārē mēs nedaudz vīlāmies. Prātojām, ka Cēsu senatnīgās ieliņas ir pat krietni romantiskākas, taču ar lielu interesi izstaigājām pilsētas centru, tirdziņu un iegriezāmies arī kādā vietējā kafejnīcā.
Taču, lai arī kādas emocijas raisītos par pilsētu, to nevar teikt par Kuresāres viduslaiku pili, kas ir Baltijā vislabāk saglabājies viduslaiku nocietinājums ar Lauvu bedri tornī un vareniem bastioniem apkārt. Šī pils – cietoksnis ir skaists vēsturisks šedevrs, un arī lauvu balsis klausījām. Pilscietoksnī ir iekārtots arī muzejs.
Dienvidu gals un Sirves bāka
Aplūkojuši Kuresāri, devāmies uz Sāremā salas dienvidu galu līdz pat Sirves bākai. Redzamība ir laba, tādēļ tālumā, pelēkā dūmakā tīts, manāms Kurzemes krasts. Jūras krastā uz Latvijas pusi liedags šaurs kā pie ezera un sētin nosēts ar baltiem oļiem. No pludmales smiltīm nav ne miņas. Prātā palikusi arī saulrieta sagaidīšana pie dolomīta stāvkrastiem, sajūtas nav mērojamas ne ar kādu pasaules eksotiku. Smaržojošās kadiķogas un dzeltenās gaiļbiksītes apreibināja ikvienu tūristu, kas tajā vakarā vērās oranžajās debesīs.
Vēlā vakara stundā iebraucām izvēlētajā viesu namā – Vastriku puhkemaja, kurā valdīja mājīgums, sagaidīja mīksti matrači un dūnām pildīti spilveni. Vējdzirnavas un strausu ferma
Nākamjā dienā rīta agrumā devāmies uz vējdzirnavu kalnu jeb Anglas vējdzirnavu kompleksu. Tiesa, bijām gaidījuši, ka tur gluži kā Holandē pavērsies plaši lauki ar dažāda lieluma vējdzirnavām. Tā nu gluži nebija. Bet arī tās pāris, kas skaisti slējās ceļa malā, bija acij tīkams baudījums.
Dodoties jau mājup, lielāku uzmanību pievērsām arī Muhu salai. Brīnišķīga vieta uz šīs salas ir etnogrāfiskais muzejs. Interesantas ir Emu vējdzirnavas, kurās iegādājāmies arī pāris suvenīrus draugiem – kadiķkoka sviesta nazīšus, dēlīšus un dažādus citus izstrādājumus no smaržīgā kadiķa.
Netālu no Emu vējdzirnavām atrodas arī strausu audzētava, kurā mūs labprāt saimnieki sagaidīja un izrādīja ne tikai dažādu šķirņu strausus un fazānus, bet arī ponijus, ķengurus un citus saimniecībā mītošos dzīvniekus. Iegādājāmies arī no strausu taukiem gatavotus roku krēmus, ķermeņa kopšanas līdzekļus un pat šampūnus. Jāpiekrīt vien saimniecei, ka šie ķermeņa kopšanas līdzekļi ir barojoši un dara brīnumus.
Noguruši un emociju bagāti pēc divām dienām Sāremā devāmies mājup. Bet tas nav tālu viss, ko šīs salas spēj sniegt. Domāju, trīs dienas būtu ideāls laika limits, lai abas salas iepazītu vēl labāk.
Komentāri