Šodien atkal notiek vokālistu konkurss „Cēsu cālis”, un muzikālajai Dālmaņu ģimenei, kā ierasts, tā būs svētku diena.
Māmiņa Guna, „Akmens ligzdas” bērnudārza muzikālā audzinātāja, konkursam atkal ir sagatavojusi jaunus audzēkņus. Meitiņa Ance pirmo reizi iejutīsies līdzjutējas lomā, jo pārdzīvos par bērnudārza draugu dziedātprasmi. Iepriekšējos trīs gadus Ance pati bija konkursa dalībniece, ļoti veiksmīga. Par to, cik laimīgs bijis mazās vokālistes sagatavošanas un uzstāšanās laiks, liecina Dālmaņu ģimenes jaukās atmiņas. Tas, kā tētis un mamma, brālis un māsa jutuši līdzi ģimenes mazulītes vokālistes gaitām. Kā vecvecāki priecājušies, ģimenei mājās pulcējoties pie svētku tortes.
Ance spēcīgo balstiņu un skatuves iznesību pirmo reizi uz Cēsu kultūras centra skatuves apliecinājusi trīs gadu vecumā, par ko saņēmusi žūrijas atzinību. Četru gadu vecumā viņa jau izrādījusies nopietna konkurente un 30 bērnu vidū ieguvusi 2. vietu. Pagājušajā gadā Ances pieredzi un dziedātprasmi žūrija novērtējusi ar 1. vietas diplomu. Katru gadu dziedāts no sirds, ar visu bērna pasaules izjūtu gammu. Dziesmu izraudzīšanā vienlīdz liela loma bijusi gan pašai vokālistei, gan māmiņai. Ance labi atceras jau pirmo uzstāšanos trīs gadu vecumā, kad viņa iejutusies mīļotā pasaku varoņa Vinnija Pūka lomā. Pati saistošākā un dzīvespriecīgākā Ancei četros gados likusies dziesmiņa par simtkājīti, tāpēc māmiņa tieši to palīdzējusi sagatavot konkursam.
Meitene turpina trallināt dziesmiņu par putniņiem, kas pirms gada viņai atnesa uzvaru konkursā. Tagad klausītāji ir ģimenes locekļi, kā arī konkursu balvās iegūtie rotaļu tēli, kurus Ance, ņemot paraugu no mammas, pati māca dziedāt vai sastāda korī un uzņemas diriģenta lomu. Meitenei šķiet, ka tas iznāk tikpat skaisti kā tētim un mammai, dziedot Cēsīs Pils korī, vai kā senāk vecākiem sanāca, studiju gados dziedot Rīgas korī „Senais kalns”. Dālmaņu ģimenes muzikālajā pūra lādē glabājas vēl senāki stāsti – par to, kā vecvecāki dziedājuši leģendārajā korī „Beverīna”.
Dālmaņi paaudzēs bijuši muzikāli, nav brīnums, ka jaunākajiem mūzikas izglītība ir kā gaiss, kuru elpo. 14 gadīgā Daina labi pārvalda kokli, bieži koncertē un pagājušajā vasarā bija lieliskā kokļu lielkoncerta dalībnieku vidū. 18 gadus vecais Dāvis pamatskolas gados mazliet apguvis klavierspēli, bet puikam tā nebijusi pie sirds. Kad paaudzies, pats izvēlējies instrumentu, kuru grib spēlēt, tā ir ģitāra. Ancei rudenī jāsāk iet skolā, domāts, ka māsas un mammas pēdās ceļš vedīs arī uz bērnu mūzikas skolu. Mazā pašlaik ir nopietnas izvēles priekšā, kuru instrumentu apgūt. Redzot daudzos instrumentus, ko mamma bērnudārza bērniem prot priekšā spēlēt, Ances izvēle pašlaik svārstās starp vijoli un flautu.
„Labi, ka ir tāds mazo vokālistu konkurss ”Cālis”. Tā ir diena, kad daudzām ģimenēm ir kur kopā aiziet, arī ar tādiem maziem ķipariem, kuri vēl nedzied, bet kuri grib izjust pozitīvas emocijas,” novērojumos dalās Guna Dālmane. „Visas ģimenes, kurām esmu piedāvājusi bērnu sagatavot muzikālajam konkursam, to allaž uztvērušas ar gandarījumu. Vienmēr jauki bērnudārzā pagājusi
gatavošanās, arī uzstāšanās konkursā nesusi pozitīvas emocijas. Parasti šķitis, ka vecākiem galvenā ir bērna labsajūta, retu reizi konkursa sakarā esmu jutusi pieaugušo ambīcijas, kuras cerēts izpaust caur bērnu.”
Guna un Didzis Dālmaņi, daudz laika un uzmanības veltot bērnu muzikālajai izglītošanai, tomēr neizvirza mērķi, lai kāda no atvasēm dzīvi saistītu ar to profesionāli. „Man ir palaimējies – muzikālās audzinātājas darbs ir arī mans hobijs. Meitas lai izraugās savu ceļu,” vērtē Guna. Taču ir skaidrs, ka ikvienam no Dālmaņiem mūzikas mīlestība, dziesma dzīvē nozīmē daudz. Jubilejas un Ziemassvētki ir tie, kas visbiežāk paiet muzicējot, dziedot, bet visu nepārspēta ir Jāņu nakts pie vectēva Jāņa, dziesmu nepietrūkst līdz pašam rītam.
Komentāri