Tā bija tikšanās, pieredzes apmaiņa un kavēšanās atmiņās. Līgatnes kultūras darbinieces pie sevis uzaicināja kolēģus no kaimiņnovadiem. “Pavasarī satiku Cēsu kolēģes, viņas bija pārsteigtas, ka Līgatnē jau kultūras nams atjaunots. Tā, ikdienā skrienot, pat nezinām, kas kaimiņos notiek. Tad arī radās iecere rudenī aicināt kopā bijušā Cēsu rajona kultūras darbiniekus,” stāsta Līgatnes kultūras un tūrisma centra vadītāja Laimdota Lapiņa. Diemžēl to pašu ikdienas darbu dēļ uz Līgatni bija atbraukušas vien kolēģes no Cēsīm un Nītaures. ” Kultūras darbiniekiem nepatīk, ka cilvēki nenāk uz pasākumiem, bet ko dara paši?” bilda Lilita Jansone no Nītaures. Vakara krēslā viesi ar lāpām rokās devās pastaigā pa Līgatni, ieskatījās alās, kur pārsteigumu netrūka. Jo rūpīgi tika iepazīts kultūras nams un tā aizkulises ar aktieru ģērbtuvēm, noliktavām un citām telpām. “Mums, deju kolektīvam Priekuļos, bija iestudēts uzvedums. Ar to uzstājāmies arī Līgatnē. Palicis atmiņā, ka kultūras nams bija skaists, bet tagad tas patiešām ir nams kultūrai,” domās dalās Inga Kreile no Cēsīm un klusi piebilda: “Gan jau arī mums būs savas mājas.” Lilita Jansone savulaik strādāja Augšlīgatnē. “Pilsētas kultūras nams man vienmēr bija kā sapnis. Šo vietu nevar ne ar vienu salīdzināt, te svētki vienmēr patiešām bija svētki. Arī tagad, ienākot šajā namā, ir kā atgriešanās jaunībā,” domās dalās Lilita. Viņa atceras, kā padomju gados sociālistiskajā sacensībā sacentusies ar papīrfabrikas un Priekuļu selekcijas stacijas kultūras namu un reizē ar pieredzējušām kolēģēm, mazais putnu fabrikas klubs Augšlīgatnē kultūras darbā izrādījies labāks.
“Cik šajā namā neesmu dziedājusi! Te satiku nākamo vīru, kurš vadīja Līgatnes vokāli instrumentālo ansambli. Te daudzām manas dzīves vērtībām ir saknes,” saka Lilita. Saviesīgajā daļā kolēģes pastāstīja, kā kurai darbā sokas, kādas ieceres, un pārmeta laipu, lai pakavētos atmiņās. Tajās netrūkst ne prieka un pārpratumu, ne skumju, vilšanos un asaru. Līgatniete Daina Birne jaunajām kolēģēm deva padomu – pirms ķeraties pie grandiozām idejām, padomājiet. “Mēs dabūjām izpletņu audumu. Izdomājām, cik skaisti izgreznosim zāli. Izvilkām pāri visai zālei un pielīmējām spožas zvaigznes. Kad daudzu stundu darbs bija pabeigts, noformējums ne pēc kā neizskatījās. Vēl vairāk laika tika veltīts, lai visu noņemtu. Idejas un tehniskais izpildījums ne vienmēr ir īstenojams, ” stāstīja Daina. Par darba gados kultūrā piedzīvoto kultūras darbinieces varētu uzrakstīt grāmatu. Gan par to, kādi cilvēki satikti, gan pašu pārdrošību, spēju atrast izeju no katras situācijas. Bijis pat tā, ka bērnības svētkiem nekur nevarēts dabūt balonus, to vietā piepūsti citi „baloniņi”, kas pēc dažām stundām kā ļeckas karājušies pie griestiem. “Pasākumā biju Sniegbaltīte, dziedāju uz skatuves. Pēkšņi mans dēls zālē sāka kliegt: “Tā nav nekāda Sniegbaltīte, tā ir mana mammīte.” Ar savu darbu esam ļoti nodarījušas pāri bērniem, ģimenēm. Reiz ar vīru vakarā atstājām bērnus mājās un aizgājām uz pasākumu. Viņi naktī pamodās, mājās neviena nav. Aizgāja pie kaimiņienes un palūdza, lai atnāk pie viņiem pagulēt, jo vieniem bail,” stāsta Lilita un nosmej, ka to nemaz
nedrīkst stāstīt, ja kas līdzīgs notiktu šodien, bērnus vienkārši atņemtu.
“Kultūras darbiniekam ģimenē svētku nav. Runāju ar bērniem, atzinu, ka esmu viņiem daudz ko atņēmusi. Viņi vecākus darbā uztvēra citādi. Viņi auga patstāvīgi. Kā paši saka – varējām darīt, ko gribam,” saka Daina, bet Lilita piebilst: “Bērni lepojas ar mani un es ar viņiem, viņi ir iemācījušies būt patstāvīgi un arī novērtēt mūs. Esmu centusies, lai bērniem prieks par to, ko daru. Viņi zina, cik smaga un grūta ir kultūras nasta. Nenožēloju, ko darīju, ko esmu devusi cilvēkiem. Esam izgājuši cauri sālsūdenim, un tas ir rūdījums.”
Strādāt kultūrā – tas nav vienkārši darbs. Tas ir dzīvesveids. “Citādi jau nevar. Man teikuši, kādēļ maksāju par dzīvokli, ja tur nedzīvoju,” atzīst Inga Kreile no Cēsīm. “Ir jauki tā satikties, parunāties. Reizē arī kopā atpūsties, ko jaunu uzzināt,” mājupbraucot saka Kadrija Mičule no Cēsīm. Sarmīte Feldmane
Komentāri