Pirmdiena, 8. decembris
Vārda dienas: Antonija, Anta, Dzirkstīte

Rāmuļu Krievzemē

Sarmīte Feldmane
23:00
23.10.2016
102
Img 5124 1

Par Krievzemi Rāmuļos nezinātāji brīnās, vietējiem tā ir pašsaprotama. Dažus metrus pa Rāmuļu ceļu aiz pamatskolas labajā pusē ir norāde “Krievzeme”. “Atkal kāds to noņēmis. Ir cilvēki, kam nepatīk, ka tāds nosaukums, bet svešiniekiem tā ļoti noder, jo norāda uz vairākām mājām,” stāsta pagasta pārvaldes vadītāja Valda Zaļaiskalna un piebilst, ka norādes zīmi regulāri nākas atjaunot.

Tagadējām paaudzēm vietas vēsture tāla. No kolhozu laikiem saglabājusies anekdote. Priekšsēdētājs agronomei prasa: “Kur tavi vācieši?” (siena pļāvēji, kas ražoti Vācijā). Agronome atbild: “Krievzemē.” Savulaik skolēni cauri Krievzemei devās pārgājienos līdz Amatai. Par Krievzemes eglēm klīst nostāsti, ka tās bijušas tik varenas, ka zem tām kara laikā uzlidojumos varējuši paslēpties.

Vēl kāda īpatnība – Krievzemē laiks vienmēr bijis aukstāks. Aukstāks nekā pagastā, nemaz nerunājot par Vidzemes šosejas otru pusi. Pavasaros sniegs nokūst divas nedēļas vēlāk, vēlas ir salnas, bet rudenī tās visu agri nosaldē. Laikapstākļus ietekmē apkārtējie purvi un kalni. Kādreiz rāmulieši līdz Kaķu krogam braukuši ragavās, tad pārsēdušies ratos un devušies tālāk, mājup atkal braukuši ragavās.

Laiki mainījušies. Te aizvien paaudzēs dzīvo cilvēki, kuri šo vietu sauc par Krievzemīti.

Pētnieka acīm

Rāmulietis Valdis Klētnieks, dzīvojot ASV, “Etnogrāfiskās piezīmēs” raksta par Rāmuļiem, muižas vēsturi. Krievzeme ir daļa Rāmuļu, tagad Vaives pagasta. “Rāmuļu muižas vēsture rāda, cik nepastāvīgas ir šī pagasta robežas,” atzinis pētnieks. Arī tik latviskais nosaukums nebūt nav latviskas izcelsmes. 1599.gadā muiža piederēja ritmeisteram Heinricham Rāmelim, no kā tad nāk Rāmuļmuižas latviskais nosaukums. Savulaik Rāmuļu mājas bijušas piederīgas Cēsu pilsmuižai, bet, kad nodibināja Priekuļu muižu, tās piešķīra Priekuļu pagastam.

19.gadsimta otrajā pusē Rāmuļu pagasta viducī vēl atradās priekuliešu sala, mājas, kas bija piederīgas Priekuļu pagastam. Tad, kā raksta Valdis Klētnieks: “Priekulieši savu koloniju vēl jūtami paplašināja – kā kroņa, t.i. valstij piederīga, muiža Priekuļi saviem izdienējušajiem rekrūšiem piešķīra vienu līdz trīs desetīnas zemes valsts mežā, un tā radās zaldātu mazmājiņas, ko rāmulieši saukāja par Krievzemi, bet iedzīvotājus par krievzemniekiem. Nezinu, vai pie plānošanas bijis kāds krievs, bet Krievzeme tiešām atgādina krievu sādžu – visas mājiņas sarindotas viena pie otras pa divām ielām. Katrai bija piešķirts savs numurs, bet paši krievzemnieki sekoja latviešu paražai – tie savām mazmājiņām deva vārdus. Līdz Priekuļu pagasta valdei bija tālu, tāpēc krievzemniekiem bija pašiem savs vēlēts desmitnieks (staršina), kas tos pārstāvēja pagastā.

Sākumā mazmājnieku iedzīve bijusi trūcīga. Klētnieku Mārcis bija nodienējis ķeizaram un sasniedzis feldfēbeļa pakāpi, uz “Meža Klētniekiem” viņš atnācis ar sievu un mazu bērnu. Sākumā uztaisījis zaru būdu, kur pārgulēt. Vienīgo gotiņu piesējuši pie eglītes blakus būdai. Drīz tomēr krievzemnieki bijuši zem jumta. No mazās zemītes nevarēja pārtikt, tiem, kam bija blakus amats, tie iztika, viņu dēli bieži kļuva par mūrniekiem un namdariem. Dabūjuši atļauju lopus ganīt valsts mežā, vēlāk 1907.gadā izcīnījuši savai zemītei piegriezumus.

Krievzemnieki ar rāmuliešiem satika labi. 20.gadsimta 20.gados, noapaļojot pagastu robežas, Rāmuļu pagastam pievienoja Krievzemi un priekuliešus.”

Valda Klētnieka izzinātais ir vienīgā rakstiskā liecība par Krievzemi.

Mūžs dzimtajā vietā

Ilgas Oļehnovičas vecvectēvs Dāvids Sproģis pēc rekrūša gadiem cara armijā Rāmuļu pusē no valsts dabūja trīs desetīnas zemes. Viena desetīna – 1,0925 hektāri. Viņš 1866. gadā uzcēla “Kalna Irbītes”. Ilga dzimusi un visu mūžu dzīvo Krievzemē. “Tiem, kam te nav saknes, vietas nosaukums var nepatikt. Mēs nesakām Krievzeme, bet Krievzemīte,” bilst krievzemniece.

Ilgai atmiņā vecāku stāstītais par dzimto vietu. Savulaik Krievzeme bija iezīmēta kartēs, pieminēta dažādos informācijas avotos par Rāmuļu pagastu. “Te zemi piešķīra 11 cara armijā dienējušajiem, katrs uzcēla nelielu māju. Zeme mālaina, avotaina. Krievzemi šķērso sešas tērces, kas tek no Krievu purva,” stāsta krievzemniece un piebilst, ka, iespējams, tāpēc, ka zemes nogabali pie katras mājas ir taisnās simts metru platās strēlēs un katram īpašumam blakus ceļš, Valdim Klētniekam šķitis, ka te izskatās kā ielas Krievijā, jo pirmie saimnieki bija redzējuši Krieviju. Bet arī latvieši taču mājas būvē tuvāk ceļam. Krievzemnieki, latvieši būdami, mājām deva latviskus nosaukumus – “Bērzkalni”, “Meža Klētnieki”, “Gailīši”, “Lejas Vīnakalni”, “Kalna Vīnakalni”, “Vīnakalni”, “Jaunvīnakalni”, “Eglītes”, “Kalna Irbītes”, “Lejas Irbītes”, “Caunītes”.

 * MĀJAS, 21. GADSIMTS, 2016. Ceļa rādītāji uz krievzemnieku mājām.

* MĀJAS, 21. GADSIMTS, 2016. Ceļa rādītāji uz krievzemnieku mājām.

Katra ģimene centusies iegādāties vairāk zemes, vīri apguva amatus un gāja peļņā. Arī Sproģi pamazām vien no Priekuļu muižas un citiem īpašniekiem klāt piepirka zemi. “Tiem, kuri 1.pasaules karā bija strēlniekos, piešķīra nelielu purva un meža starpgabalu. Tādus saņēma arī Augusts un Kārlis Sproģi. Augusts un Jānis Sproģi atjaunojuši un būvējuši Rāmuļu skolai otro stāvu un pamatēkai piebūvi. Savukārt Mārtiņš, Augusts un Jānis Sproģi piedalījušies Latvijas Nacionālā teātra būvniecībā Rīgā,” pastāsta Ilga un piebilst, ka droši vien vēl ir cilvēki, kuri zina, ka viņu mājas cēla krievzemnieki, ka tajās ir viņu taisītās mēbeles.

Mamma Ilgai stāstījusi, ka krievzemnieki dzīvojuši draudzīgi un kopā saimniekojuši. Kopā pļāvuši labību. Tieši uz viņas īpašuma robežas vēl saglabājušies vecās rijas pamati, kur visi kopā kūluši labību, tur arī bijusi kuļmašīna. Tepat kaimiņos bijušas vēl priekuliešu pļavas, viņi ļāvuši tajās pļaut sienu, bet puse bijusi jāatdod.

Tad pāri gāja krievi un vācieši. “Vāciešiem Vanadziņu mežā bija tranšejas. Viņi nāca pie mammas prasīt pienu, tad nāca krievi. Aizvien mājā ir skapis ar spoguli, neviens to neaiztika. Tas bija bailīgs laiks. Slēpāmies mežā divos bunkuros, viens bija zem zemes, otrs virs zemes. Gājām skatīties, vai māja vēl ir,” atmiņās kavējas Ilga. Viņas tētis bija slims, ģimene nekāda bagātā nebija. Vīriešus iesauca armijā, vairākās mājās palika sievietes un bērni.Tie, kuri domāja, ka pret viņiem varētu vērst represijas, aizbrauca uz ārzemēm, tieši krievzemniekus izsūtīšanas neskāra.

Kad nodibināja kolhozu, tukšās mājas pārņēma ciema padome. Tajās dzīvoja ciema darbinieki, skolotāji, kolhoznieki. Daudzi bija ienācēji, te padzīvoja un pārcēlās citur, neviens nebija ieinteresēts pielikt roku.

“Kolhoza laiks bija grūts. Arī tas pārdzīvots. Mamma bija prasmīga audēja, viņa auda visu: segas, lakatus, galdautus, dvieļus. Tas bija neliels atspaids,” pastāsta Ilga. Viņas mammas audumi ir Brīvdabas muzeja fondos.
Ilga izmācījās par skolotāju, visu mūžu nostrādāja Rāmuļu skolā. Viņa ir vienīgā, kura sevi var saukt par īstu krievzemieti.

“Kalna Irbītes” Ilgas vecvectēvs Dāvids, kurš atdusas Rāmuļu kapsētā, būvēja vairākus gadus. 1866. gadā celtajā mājā ir neliela virtuve, kur vārīja arī lopiem, istaba. “Neko negrasāmies pārbūvēt. Māja celta no priežu baļķiem, mamma savulaik apšuva ar ķieģeļiem, jo bija ļoti auksta. Savulaik, protams, bija skaidu jumts,” stāsta saimniece.
Ilga atzīst, ka arī dzirdējusi dažu sakām, ka laiki taču mainījušies, bet te, lūk, Krievzeme. Tiesa, padomju laikā tas izskanējis asāk. “Kad vajadzēja dzērvenes, tad visi teica Krievzeme, citās reizēs varbūt citādi, arī nievājoši,” bilst Ilga Oļehnoviča un uzsver, ka visiem, kuri te atbrauc, patīk. Ilgas dēls dzīvo kaimiņmājā, tepat Krievzemē. Arī viņam tā ir Krievzemīte.

Atgriešanās

  * ATGRIEZUŠIES "EGLĪTĒS". Ieva Kārkliņa tagad dzīvo vecmammas mājā un audzina mazo Jēkabu.

* ATGRIEZUŠIES “EGLĪTĒS”. Ieva Kārkliņa tagad dzīvo vecmammas mājā un audzina mazo Jēkabu.

“Eglītes” ir Ievas Kārkliņas vecmāmiņas māja. “Man te ļoti patīk. Labi jūtas arī bērni. Te dzīvo arī mans brālis,” stāsta Ieva. Viņa strādā bērnudārzā, atvases iet skolā un dārziņā. “Vecākais dēls Matīss, kurš mācās 6.klasē, teica, ka nekad neies prom no Krievzemes, ka te ir vislabākā vieta pasaulē,” pastāsta mamma. Ieva atzīst, ka diemžēl jaunu cilvēku, arī bērnu ne tikai Krievzemē, arī Rāmuļos ir maz, pēc skolas visi dodas prom. “Negribētos pamest Krievzemi tikai tāpēc, ka varētu trūkt darba,” saka krievzemiete.

Komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Saistītie raksti

Grāmatu nams svin 20 gadu jubileju

00:00
08.12.2025
3

Vēsturiskajā namā Cēsīs pašā Rīgas ielas sākumā nemainīgi ir rosība – neatkarīgi, vai tā ir darba diena vai sestdiena, bet vienmēr ir lasītāji, kuri vēlas uzzināt par jaunākajiem izdevumiem un tos arī iegādājas. 3. decembrī izdevniecības “Zvaigzne ABC” grāmatu nams sirsnīgā noskaņā ar sveicieniem, laba vēlējumiem un dziesmām ģitāras pavadījumā atzīmēja 20 gadu jubileju. Grāmatnīcas vadītāju […]

Atklāj priekšmetu un uzzini tā stāstu

00:00
07.12.2025
30

Cēsu muzejā simtgades izstādē “Cēluma simtā satikšanās. No Vidzemes muižām līdz Cēsu muzejam” apmeklētāji nesteidzas. Te ir daudz interesanta, ko pētīt, uzzināt, iespēja pārliecināties par kādiem zināmiem faktiem, kā arī var  apskatīt vēsturiskus priekšmetus, gūt priekšstatu par Bauņu, Jāņamuižas, Kārļu, Ruckas, Ungurmuižas, Vecates, Veselavas muižu, Cēsu pilsmuižā, Mazstraupes un Lielstraupes pilī krātajām vērtībām. Visas šīs […]

Turpina tradīciju - veidot eglīšu aleju

00:00
06.12.2025
43

Šonedēļ Cēsīs, Rožu laukumā, alejā izvietotas 25 mazas eglītes, kas ved līdz lielajai svētku eglei. Šajās dienās novadnieki rotās arī īsās eglītes, ļaujoties pērn aizsāktajai tradīcijai, lai svētdien, 7.decembrī, atklātu zaļoksno aleju. Cēsu novada pašvaldības iestādes Kultūras pārvaldes vadītājas vietniece Kristīne Timer­mane-Malēja pastāsta, ka pērn izvietoja 20 eglītes, jo nebija zināms, cik aktīvi iedzīvotāji iesaistīties […]

Gadskārtēji sveic gan pieredzējušos, gan jaunpienācējus Cēsu uzņēmēju vidē

00:00
05.12.2025
171

Cēsu novada uzņēmēji  tikās pašvaldības rīkotā forumā, lai kopīgi atskatītos uz aizvadīto darba gadu un pasniegtu pagodinājumus par paveikto kādā īpašā jomā. Pasākuma ievadā bija iespējams iepazīt vietējos uzņēmējus un viņu produkciju, kam piešķirta preču zīme “Radīts Cēsu novadā”. Pasākumu, kurā ieskatu tautsaimniecībā Latvijā,  reģionā vai novadā sniedz amatpersonas un speciālisti, caurvija uzņēmēju apbalvošana. To […]

Kad vainojams tas, kurš nav klāt

00:00
04.12.2025
437
2

Drustu Tautas namā tikties ar vēja parka “Augstkalni”, ko būvē Drustu un Launkalnes pagastā, būvniekiem un projekta attīstītāju bija sanācis ap pussimts iedzīvotāju. Ne tikai drustēnieši, arī kaimiņi no Jaunpiebalgas. Aktuālākais jautājums – ceļi Drusti – Jaunpiebalga un Drusti – Launkalne. Tos ikdienā izmanto vēja elektrostacijas (VES) būvnieki, no karjera Jaunpiebalgā ved granti, lai ierīkotu pievedceļus […]

Kino CĒSIS piedalās Eiropas kino naktī un aicina uz filmas “Buenosairesas meitenes” bezmaksas seansu

12:06
03.12.2025
46

Kino CĒSIS, kas darbojas Koncertzālē “Cēsis”, līdz ar vairāk nekā 90 kinoteātriem visā Eiropā svinēs Eiropas kino nakti, 4. decembrī aicinot uz filmas “Buenosairesas meitenes” bezmaksas seansu un sarunu pēc filmas “Māksla kā terapija”. Eiropas kino nakti organizē starptautiskais kinoteātru tīkls “Europa Cinemas” un “Creative Europe MEDIA” – Eiropas Komisijas programma, kas atbalsta Eiropas audiovizuālo […]

Tautas balss

Ko mainīs likuma maiņa

11:58
07.12.2025
15
Lasītāja A. raksta:

“Lasu, ka mājdzīvnieks, suns, kaķis vai cits, nedrīkstēs būt īpašums. Bet kāds tad tam būs statuss, un kuram būs jāuzņemas atbildība par dzīvnieka ēdināšanu, uzraudzību, apstākļiem, kādos tas tiek turēts? Ja tas nav mans īpašums, kādu atbildību no manis var prasīt? Šķiet, juridisko formulējumu maiņa radīs daudz neskaidrību, nesapratnes. Kas sunīti, kaķīti vai papagaili mīl, […]

Cik dārgas dāvanas nes Ziemassvētku vecītis

11:57
06.12.2025
20
Vecmāmiņa raksta:

“Gatavojamies Zie­mas­svētkiem. Bērni raksta vēstules vecītim, stāstot, ko vēlas saņemt dāvanās, taču viņu vēlmes kļūst aizvien lielākas. Cits prasa jaunāko aifonu, cits ceļojumu uz Amerikas Disnejlendu. Saprotu, ka laiks sarežģīts, skolā, īpaši lauku mācību iestādēs, kopā mācās turīgā zemnieka un trūcīgā rokpeļņa bērns. Viens uz svētkiem saņems slēpošanu Austrijā, otrs varbūt jaunu džemperīti. Kā sadzīvot? […]

Veidenbauma prēmijas tradīcija izgaist

09:49
01.12.2025
29
G.Z. raksta:

“Uz Cēsīm nebraucu, uzskatu, ka Liepā dibinātās prēmijas tradīcija ir mirusi, to apliecina arī tas, ka prēmiju saņēmušie vairs uz pasākumu neierodas (tā bija arī iepriekšējo reizi). Iespējams, mūsdienu organizatori neprot pildīt savu misiju. Protams, laiki mainās, varbūt arī tradīcijām jāmainās, bet ir jāpaskaidro un jāpastāsta tautai, ka tiek radīts kas jauns,” atsaucoties uz “Druvas” […]

Ielas daļa joprojām tumsā

08:29
24.11.2025
42
1
Iedzīvotāja raksta:

“Cēsīs, Lenču ielā, garš posms joprojām tumšajā diennakts laikā nav apgaismots. Ja jau tur nav iespējams pievadīt elektrību, varbūt pašvaldība var izvietot gaismekļus, kas izmanto saules enerģiju. Privā­tajās teritorijās tādi mēdz būt. Ielu laternas, protams, tie neaizvietos, tomēr būs daudz patīkamāka sajūtu gan gājējiem, gan braucējiem,” ieteica Lenču ielas apkaimes iedzīvotāja.

Ja nav savas automašīnas

08:29
24.11.2025
31
Līgatnes iedzīvotāja raksta:

“Ja nav sava transporta, mums, līgatniešiem, nav iespējas aizbraukt uz koncertu vai izrādi Cēsīs. Pēdējais autobuss uz mūsu pusi nāk astoņos vakarā, bet arī ar to var aizbraukt tikai līdz Augšlīgatnei, ne pilsētai. Tātad var teikt, ka kultūras pasākumi pilsētā mums nav pieejami. Kā to varētu mainīt?” jautāja Līgatnes iedzīvotāja.

Sludinājumi