Raksti

Viedokļi

Par pazaudētām robežām

Sallija Benfelde

Politiķu, arī valdības lēmumi, no kuriem visspilgtākais laipošanas piemērs ir tie, kas saistīti ar “Covid-19” jautājumiem, liecina par pazaudētām robežām starp ļaunu un labu jeb, kā mēs bieži mēdzam sacīt, nav izpratnes par vērtībām.

Redzot, ka vīrusu neinteresē, kurš ir pie varas un ko domā viena vai otra partija, tagad politiķi lielāko tiesu sāk runāt citādi, gan neaizmirstot kritizēt visus citus un tā īsti neatbildot uz jautājumu, kas jādara un kāds ir viņu piedāvājums, lai nobremzētu saslimušo skaita pieaugumu, lai slimnīcas jau drīzumā netiktu pilnībā paralizētas. Paklausoties Ministru kabineta sēžu tiešraides, jāteic, ka nostāja lielākajai daļai ir: mēs piekrītam, bet… Un tad sākas, katrs uzskata, ka visiem jāievēro ierobežojumi, izņemot kādu nozari vai tās daļu. Protams, zināms pamats tādām prasībām ir, jo visi arī saprot, ka ekonomiku pilnībā apturēt ir ļoti bīstami. Tomēr kā āža kāja no apmetņa ārā lien savas intereses: sponsoru, pietuvināto cilvēku vajadzības, rūpe par nākamā gada vēlēšanām un varu.

Daļai politiķu populāra kļūst nostāja, ka jādara tā, kā grib viņu vēlētāji, gan aizmirstot, ka līdz šim balsotāju vēlmes bieži tikušas klaji ignorētas un ka ne vienmēr tas, ko vēlētāji gribētu (piemēram, neievērot ļoti daudzus likumus, kas sargā viņu pašu drošību), ir saprātīgi un var labi beigties. Spilgts piemērs bija vakardienas diskusija sociālajos tīklos starp kādu ļoti nacionālu politiķi un vēlētāju, kura vaicāja: ja vairākums gribētu pilsētā braukt ar 150 km ātrumu stundā, vai tas būtu jāatļauj? Politiķis atbildēja, ka tādas problēmas neesot, tādēļ par to nav pat vērts runāt.
Mediķi sākuši dumpoties, prasot valdības demisiju, akadēmisko aprindu eksperti atsakās strādāt Krīzes padomē, jo viņu ieteikumi netiek ievēroti. Un izskatās, ka gadu miju nāksies pavadīt ļoti drūmā un saspringtā gaisotnē.

Mēdz sacīt, ka katrai tautai ir tāds karalis (valdība, parlaments), kādu tā pelnījusi. Lai kā arī būtu, mēs paši ievēlējām Saeimu, un tā tāpat kā valdība ir mūsu sabiedrības spogulis.

Un tomēr t.s. vērtību degradācija, liekulība un savtīgo interešu likšana pirmajā vietā nav tikai Latvijas problēma, kaut gan pie mums tā ir ļoti spilgti izteikta. Manuprāt, izcils pašreizējās morālās un ētiskās krīzes novērtējums izskanēja bijušā Igaunijas prezidenta Tomasa Hendriksa Ilvesa runā 5. oktobrī Varšavā, Brīvības bruņinieka prēmijas pasniegšanas ceremonijā. Šogad tā piešķirta Krievijas opozicionāram Aleksejam Navaļnijam. Tādēļ piedāvāju nelielus šīs runas fragmentus. Vispirms gan laikam jāatgādina, ka jēdziens “šrēderizācija” cēlies no Vācu politiķa Šrē­dera uzvārda. Gerhards Frics Kurts Šrēders bija vācu politiķis un no 1998. līdz 2005. gadam bija Vācijas kanclers. Šrēders nekad nav slēpis simpātijas pret Krie­vijas prezidentu Vladimiru Putinu un ir strādājis un strādā joprojām Krievijas enerģētikas industrijas labā jau kopš 2005. gada. Tieši viņš neilgi pirms kanclera pilnvaru beigām no Vācijas puses parakstīja vienošanos par gāzesvada “Nord Stream” izbūvi Baltijas jūrā. Vēl jāpiebilst, ka pilns Ilvesa runas teksts latviešu valodā lasāms portālā “Delfi”.

“Navaļnija stāsts nav jauns. Desmitgadē pirms komunisma sabrukuma šis stāsts ir atkārtojies atkal un atkal. Jozefs Brodskis, Natans Šaranskis, Aleksandrs Solžeņicins, Andrejs Saharovs un simtiem citu vajāja tā laika patiesā Mordora, PSRS. Tomēr ir arī atšķirības. Tajos laikos, kad es biju jauns pētījumu analītiķis un vēlāk arī Radio Brīvās Eiropas/ Radio Brīvības Igaunijas nodaļas direktors, mums Rietumos vismaz bija morāla skaidrība stāties pret slepkavām, uzrunājot mūsu valdības, parlamentus visos iespējamajos starptautiskajos forumos.

Palīdzot saglabāt šo morālo skaidrību, paradoksālā kārtā komunisti vismaz ideoloģiski bija pret kapitālistiem. Komisāri un Politbiroja locekļi diez vai varēja nopirkt villas Rivjērā, slēpošanas pili Sanmoricā, apartamentus ASV prezidenta debesskrāpī vai pietauvot savas 100 metru jahtas Sentropēzā vai Pirejā. Naudas ņemšana no totalitārisma pārstāvjiem pie mums tika uzskatīta par kukuļdošanu vai spiegošanu, par ko pienācās bargs kriminālsods un sociāls apkaunojums.

Šodien liberāldemokrātiskie Rietumi ir atteikušies no reiz esošās skaidrības. Mēs esam kļuvuši par nozieguma partneriem, sadarbojoties ar mūsu brīvības, tiesiskuma un cilvēktiesību ienaidniekiem. Saļimstot zem korupcijas un slepkavu smaguma, mēs esam neapsūdzētie līdzsazvērnieki mūsu pašu norietā un Krievijas sagraušanā.

Godinot Alekseju Navaļniju, es nelikšu uzsvaru uz viņa milzīgo ieguldījumu Krievijas korupcijas izgaismošanā. Tas mums sniedz tikai pašsaprotamu un pilnīgi nepatiesu morālā pārākuma sajūtu. Lai patiesi godātu Navļniju, mums ir jānostājas pret liberāldemokrātisko Rietumu smārdu.

Tas smārds virmo no mūsu pašu korumpētajiem politiķiem un politiskajām partijām, no mūsu naivām un alkatīgām valdībām un pat visprestižākajām, gadsimtiem senām augstskolām. Tas virmo no uzņēmumiem, kas vērtē peļņu augstāk nekā taisnīgumu, patiesību un brīvību. Tā virmo no baņķieriem, juristiem un grāmatvežiem, kuri atmazgā naudu un reputāciju.

Tā ir korupcija, mūsu korupcija, kas palīdz, atbalsta un patiesi bagātina Kremļa bajāru un viņu pakalpiņu, kā arī citu odiozu režīmu pasaulē, slepkavnieciski veikto izlaupīšanu.(..)
Pirms kādiem piecpadsmit gadiem es radīju jaunu terminu “šrēderizācija”. (..) “Zācija” ir brīnišķīgs piedēklis krievu valodā, kas vispārina procesu, līdzvērtīgi kā angļu valodā “sation” jeb “Schrö­derisation”. Šrēderizācija krievu valodā apzīmē valsti, kas mūsdienās visefektīvāk izmanto kukuļdošanu.

Tas nenozīmē, ka citi režīmi ir nevainīgi. (..).

Vai tie būtu Eiropas parlamentārieši, kas “mazgā rokas nevainībā” par cilvēktiesību pārkāpumiem Kaukāzā, vai vadošā britu universitāte, kas saņem naudu no Ķīnas Komunistiskās partijas ar nosacījumu nepublicēt tai neglaimojošus akadēmiskus pētījumus savā izcilajā žurnālā. Rietumi ir viscaur izmirkuši korupcijā. (..)

Reizēm tā pat nav nauda. Reizēm tā ir alkatība pēc varas. Daudzi no jums atcerēsies, kā Eiropas Tautas partija (EPP), lai tikai saglabātu tās lielāku pārstāvniecību Eiropas Parlamentā, neizslēdza no savām rindām partiju, kura ir fundamentāli pret EPP vispāratzītajām vērtībām (..) Dāmas un kungi, mums nav laika apbrīnot šo problēmu. Mums ir jāsāk to labot.(..)”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *