Iespējams, šo stāstu varētu likt rubrikā “Novadnieks”, jo pagājuši 37 gadi, taču likās, ka šis ir labs stāstiņš brīvbrīdim, sagaidot nedēļas nogali.
Lai arī sen esmu saistīts ar Cēsu Sv. Jāņa baznīcu, stāstu par Haralda Sīmaņa štābiņu baznīcas tornī uzzināju pavisam nesen. Protams, cēsnieki zina, ka viņš ar saviem domubiedriem savulaik licis tornim skārda jumtu, bet, iespējams, ne tik daudzi zina, ka telpa, kurā jumta licēji uzturējās brīvos brīžos, saglabājusies neskarta līdz mūsdienām.
Arhitekts Raitis Jelevičs, kurš dalījās ar šīm fotogrāfijām, sevi nesauc par štābiņa atklājēju, jo cilvēki jau zinājuši par šo vietu. 2013.gadā viņš kopā ar būvkonstruktoru kāpuši tornī virs zvanu līmeņa, lai apsekotu konstrukciju stāvokli. Uzkāpjot pāris līmeņus virs mūra daļas, skatienam atklājusies telpa, kurā bijis štābiņš.
“Sev to fiksēju kā atklājumu, bet, runājot ar cilvēkiem, sapratu, ka viens otrs par to zināja. Interesantākais, ka kopš tiem laikiem, šķiet, neviens nav tur bijis, jo viss saglabājies tieši kā tolaik.”
Atceroties stāstīto, ka tornī strādājis arī Valdis Atāls, zvanīju viņam, un Valdis dalījās tā laika atmiņās: “Man tie laiki ir kā augšanas piedzīvojums, kā disciplīna. Parasti saka, ka tos, kurus Dievs mīl, Viņš pārbauda, bet Sīmanis parasti piebilda – ne no tāda augstuma. Tomēr pierunājām mācītāju Rubeni, lai katru dienu, kad strādājām, veic aizlūgumu par mums. Lai viņam būtu drošas saiknes ar Dievu, nepārkāpām darba drošības noteikumus, lai nebūtu jāuzveļ vaina mācītājam par sliktu lūgšanos vai Dievam par sliktu uzmanību pret mums.”
Galvenais jumta likšanas procesā bijis H. Sīmanis, pēc profesijas jumiķis, viņam palīdzēja Valdis Atāls, Arvīds Ulme, sākotnēji arī puisis no Latgales Vitālijs Kolomējevs. Trīs gados viņi pilnībā nomainīja skārda segumu, nepieciešamības gadījumā mainot arī dēļu klājumu. H. Sīmanis darbu veicis ar ļoti lielu atbildību, ko apliecina V. Atāla stāstītais gadījums: “Kādu reizi, kad meistars uz dažām dienām bija prom, mēs kā čaklie rūķi paspējām kādā platībā uzlikt skārdu, ko viņš pārradies noplēsa un lika pats. Ne jau tāpēc, ka mēs būtu slikti uzlikuši, bet tāpēc, ka viņš gribēja būt atbildīgs no A līdz Z. Sīmanis teica – negribu, lai manas dzīves laikā kāds saka, ka jumts nekam neder.”
V. Atāls stāsta, ka šī telpa bijusi ne tikai atpūtai, pusdienošanai, tajā uzņemti arī viesi: “Kaut kur atradām zīmi “Iznomājama vasarnīca “Imanta””, pienaglojām savā patvērumā un, kad atnāca viesi, viņiem varējām šo vietu “iznomāt”. Tā bija radoša vieta. Ja kāds ieradās ar grādīgo, neatteicāmies, kā saka, no dāvanas Dieva priekšā. Protams, pēc tukšošanas pie darba vairs negājām, jo negribējām apdraudēt ne darbu, ne sevi. Lai gan sevi tāpat bijām apdraudējuši, jo pa stāvajām kāpnēm bija jākāpj lejā.”
Jautāts, vai vasarnīcā skanēja dziesmas un ģitāras, Valdis norāda, ka šajā laikā baznīca piederējusi mūzikai, ko komponēja un uz ērģelēm spēlēja, kā arī izdziedāja Haralds: “Viņš mums un viesiem atskaņoja savus jaundarbus. Tas bija brīnumu laiks viņam un arī mums. Cēsis un baznīcas tornis bija kā garīgā ligzda, kurā tajā laikā uzkāpa daudzi radoši cilvēki, tostarp Imants Ziedonis, Marģeris Zariņš, Aivars Neibarts, citi. Lai arī tas bija smags un riskants darbs, šis laiks palicis pozitīvā atmiņā.”
V. Atāls stāsta, ka, viņaprāt, Cēsu baznīca ir vienīgā, kur bijis šāds štābiņš, lai arī strādājuši citās baznīcās. Citviet darbs nav bijis tik ilglaicīgs.
Attēlos redzamas alus pudeles ar tā laika etiķetēm “Senču”, “Kurzemnieks”. V. Atāls saka, ka tās neesot viņu atstātas, jo neviens no viņiem alu nav dzēris: “Droši vien ar tām ieklīda Bergmanis vai Neibarts, jo neliedzām vasarnīcā ierasties ar alu, ja vien atnācēji zināja, kā pēc tam ar savām kājām aiziet.”
Zinot šīs trijotnes nacionālo domāšanu, jautāju, vai vasarnīcā izskanēja arī pastāvošo iekārtu kritizējošas domas.
“Nē, darot svētu darbu, nekādas ģeķības prātā nenāk. Tolaik nebijām orientēti uz brīvvalsti, bijām orientēti uz debesīm,” saka V. Atāls. Jānis Gabrāns
Komentāri