Raksti

Domas

Mākslas (ne)vērtība

Jānis Gabrāns

Publiskajā telpā joprojām nerimst kaislības ap notikumiem Daugavpils Rotko centrā, kur šīs pilsētas domes spiediena rezultātā no ekspozīcijas tika izņemti trīs īpaši provokatīvi igauņu keramiķa Sandersa Raudsepa darbi no cikla “Tavs alternatīvais Jēzus”. Galvenais kaislību objekts bija darbs, kurā redzams krusts, pie kura piestiprināts vīrieša dzimumloceklis. Domes pārstāvji savu rīcību pamatoja ar to, ka šie darbi aizskāruši ticīgo jūtas, un nu tik gāja vaļā! Vieni skaļā balsī sāka klaigāt par to, ka Latvijā sākusies cenzūra, otri centās norādīt, ka visam tomēr ir savas robežas. Protams, mūsu valstī cenzūra ir aizliegta, bet vai tas tiešām nozīmē visatļautību? Kāds uz to norādīja, nu kas tur slikts, “krāniņus” uz sienām, žogiem, grāmatu vākiem, kur tik ne vēl, zīmējuši visos laikos, kurš puika gan to nav darījis. Tiesa, vai viņš to tāpēc uzreiz saucis par laikmetīgo mākslu vai mākslas darbu?

Par šo notikumu runāja ziņu virsrakstos, analizēja kultūras un diskusiju raidījumos. Savu viedokli, ka mākslu nedrīkst cenzēt, pauda kultūras ministrs Nauris Puntulis, ar atklātu vēstuli pret cenzūru vērsās Latvijas Muzeju apvienība, vakar jautājumu skatīja Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, šajā diskusijā piedalījās ļoti daudzi speciālisti. Gan šajā, gan citās diskusijās abas puses bieži atsaucas uz Satversmi, citējot pantus.

Jāpiekrīt, ka laikmetīgās mākslas izpausmes ir izaicinošas, provokatīvas, ne visiem pieņemamas un tās uzdevums ir likt domāt, rosināt uz diskusiju. Var teikt, ka šis notikums to tiešām rosinājis tik plaši, kā laikam neviens no sākotnēji iesaistītajiem to neparedzēja.

Diskusija ir vajadzīga, bet varbūt vērts padomāt, par ko diskutēt? Par mākslas cenzūru, bet varbūt par to, vai tiešām viss ir saucams par mākslu. Par laikmetīgo mākslu. Ir kādreiz dzirdēts secinājums, ja mākslinieks nespēj neko parādīt, pateikt caur kvalitatīvu sniegumu, viņš iet uz provokāciju, pasludinot to par mākslu, performanci, pop-up izstādi vai kā citādi. Bet svarīgi atcerēties, ka tas, kas skar reliģiju, cilvēciskās vērtības, vienmēr ir sensitīvs un emocijas raisošs.

Saeimas komisijas sēdē kāds no pieaicinātajiem teica, tāpēc, ka Latvijā nav laikmetīgās mākslas muzeja, mūsu sabiedrība nav pietiekami sagatavota pretrunīgas informācijas uztveršanai cieņpilnā veidā uzklausīt un pieņemt dažādus viedokļus un dažādus uzskatus.

Tas gan caur puķēm lika saprast, ka vainīga tikai viena puse, jo nav sapratusi šo mākslas darbu, bet tam, ka varētu cienīt arī to ļaužu uzskatus, kuru jūtas šis darbs aizskāris, nav nozīmes. Sanākt tā, ja kādam tas nav saprotams, ja viņš to nosoda, tad viņš nesaprot laikmetīgo mākslu. Bet varbūt tomēr var būt viedokļu atšķirība, varbūt tomēr ir kāda robežšķirtne, un, kā norādīja kāds no deputātiem, ja šis vīrieša orgāns būtu uzlikts uz Ukrainas karoga vai uzzīmēts uz Brīvības pieminekļa ar norādi “Alternatīvā Latvija”, vai arī tad reakcija būtu tāda kā tagad?

Iespējams, vērts padomāt, vai, tik ļoti aizstāvot tiesības it visu pasludināt par mākslu, ko nedrīkst aizskart, tikpat stingri stāvam mūsu demokrātiskās valsts sardzē, kas ļauj ikvienam brīvi izpausties?

Patiesībā šis laikam nav stāsts ar laimīgām beigām, jo rodas sajūta, ka abas puses vēl vairāk nocietinājušās savos ierakumos.

Noslēgumā citēšu virsrakstu, ko savam komentāram par šo tēmu licis žurnālists Bens Latkovskis: “Kurā brīdī apkopējas uz muzeja grīdas saslaucīta gružu čupa pārvēršas par “augsto mākslu”?”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *