Raksti

Domas

Filma piedzimst no grāmatas

Sandra Trēziņa

Jau gandrīz mēnesi Latvijas kinoteātros tiek rādīta filma “Dvēseļu putenis”. Vērtējums, protams, katram savs, lielākoties tas ir pozitīvs. Arī man, gan ar dažām piebildēm, filma liekas iespaidīga un izdevusies. Es nevaru teikt- patika -, jo kā gan var patikt baisās kara ainas, šausmas šī vārda vistiešākajā nozīmē, ko piedzīvo galvenais varonis.

Manas pārdomas šoreiz ne par pašu filmu, bet to, cik ļoti vizu­ālais materiāls uzrunā skatītāju, visu sabiedrību atšķirībā no grāmatas, literatūras. Jau pēc filmas “Melānijas hronika” radītajām diskusijām dīvaina likās sabiedrības it kā pamošanās, attapšanās un apzināšanās, ko nācās pārciest un izturēt padomju represijās ierautajiem ļaudīm.

Dīvaini tādēļ, ka jau gadus divdesmit bija zināma Melānijas Vanagas grāmata “Veļupes krastā”, savukārt Aleksandra Grīna romāns “Dvēseļu putenis” zināms krietni ilgāk, kaut arī padomju gados no grāmatu plauktiem bija izņemts. Zināms laikam jau tomēr noteiktai sabiedrības daļai – grāmatu lasītājiem. Par laimi, starp tiem ir arī kino ļaudis: režisori, producenti, komponisti utt.

Viņu redzējums, ieinteresētība, aktualitātes izpratne literārajam darbam ļauj pārtapt materiālā, kas piesaista un, galvenais, izglīto arī daiļliteratūras nelasītājus. Varbūt pat vēl vairāk – kādu no viņiem padara par lasītāju. Gribas taču zināt – kā varoņu likteņi un notikumu gaita attēloti grāmatā, kas filmā neietilpa.

Turklāt mākslas filmu pozitīvais devums noteikti ir arī tajā, ka sabiedrībā rodas diskusija ne tikai par filmas scenārija atbilstību literārajam darbam, bet arī – vēsturiskajai patiesībai. Reizēm liekas, ka krāsas sabiezinātas, reizēm – pārlieku vieglprātīga pieeja. Te nevaru nepiebilst, lai kā vēsturnieki kritizētu pēc Andra Kolberga romāna “Pulkstenis ar atpakaļgaitu” uzņemtos “Rīgas sargus”, šī filma devusi kaut vai tikai interesi, izraisījusi diskusijas, kā tad toreiz patiesībā bija un kādēļ mēs svinam Lāčplēša dienu.

Gribas domāt un ticēt, ka šajā laikā atkal modusies interese lasīt vai pārlasīt A.Grīna romānu “Dvēseļu putenis”, bet kādam režisoram radusies ideja vizuālā materiālā iedzīvināt nākamo daiļ­literatūras darbu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *