Pie Brīvības pieminekļa sagaida Latvijas vīriešu basketbola izlasi pēc piektās vietas iegūšanas Pasaules kausā basketbolā Manilā.
Latvijas izlases 5.vieta, debitējot Pasaules kausā basketbolā, vēl ilgi būs sarunās. Tiesa, pašiem basketbolistiem tā jau vēsture, daudzi bez atpūtas brīža sākuši gatavoties jaunajai klubu sezonai.
Savos klubos atgriezušies arī brāļi Kuruci, Rodions devies uz Spāniju, Artūrs – uz Grieķiju, tāpēc par basketbolu šoreiz runāju ar brāļu pirmo treneri un vectēvu vai ,pareizāk, laikam vectēvu un treneri Vladimiru Kiseļovu. Tiekamies Cēsu sporta kompleksā Piebalgas ielā, kur sākušās brāļu Kurucu basketbola gaitas.
Neaprakstāmas emocijas
Sākam, protams, ar sagaidīšanas brīdi lidostā, jo pirmie, kas pie lidmašīnas trapa sagaidīja basketbolistus, bija viņu vistuvākie cilvēki. “Tas bija īpašs brīdis,” saka Vladimirs. “Tas bija vārdos kaut kas neaprakstāms, vel tagad asaras saskrien acīs, kad mazdēli, mani audzēkņi kopā ar pārējiem izkāpa no lidmašīnas. Tad vēl sagaidīšana pie Brīvības pieminekļa, pirms tam kas tāds pat sapņos nerādījās. Jā, piektā vieta nav medaļas, bet par to, cik daudz pozitīvas emocijas viņi iedeva visiem Latvijas iedzīvotājiem, basketbolisti bija pelnījuši šādu sagaidīšanu.”
Sagaidīts! Pirmais, kurš pie lidmašīnas trapa sagaidīja Latvijas izlases basketbolistu Rodionu Kurucu, bija viņa vectēvs un pirmais treneris Vladimirs Kiseļovs.
FOTO: no basket.lv
Atgriežoties Pasaules kausā
Sarunas laikā vēlreiz pārrunājam notikušo Pasaules kausā, un V. Kiseļovs atzīst, ka uz šādu pavērsienu neesot cerējis: “Bija maza cerība, ka grupā vienu no lielajiem tomēr “aizķersim” un tiksim tālāk, man gan likās, ka vieglāk būs uzvarēt Kanādu nekā Franciju, bet izrādījās otrādi.
Kad iekļuva otrajā kārtā starp 16 labākajām komandām, tas jau bija Lielais panākums. Tad nāca astotnieks, un, kā labi atceramies, arī četrinieks bija pavisam tuvu, viena metiena attālumā. Kopā ar Kristapu Valteru šo pēdējo spēles momentu ar Dāvja Bertāna nerealizēto metienu rūpīgi izvērtējām. Metiena brīdī līdz fināla sirēnai atlika 4,2 sekundes, pret viņu bija ļoti labs aizsargs, un Dāvis nav tas, kurš var ātri apspēlēt, tāpēc izvēlējās risinājumu, kas viņam vislabāk padodas, – tālmetienu, – un šajā spēlē viņam labi krita. Metiens bija labs, diemžēl šoreiz neiekrita, mūsējie neizcīnīja atlēkušo bumbu, nu, tāds ir sports.”
Iekļūstot otrajā kārtā, pretī stājās Spānija un Brazīlija, bija ticība, ka varam?
“Par Brazīliju nebija problēmu, abi puiši teica, uzvarēsim, nav šaubu, bet arī Spānijai solīja viegli spēli neatdot. Kad skatījos spēles, man bija sajūta, ka mūsu izlases puiši vienīgie visā čempionātā spēlē par savu zemi! Un mūsu līdzjutēji, kuri bija tur uz vietas, nenoliedzami ir pasaulē labākie, arī spēlētāji to vienmēr uzsvēra, ka līdzjutēji nemitīgi dzinuši uz priekšu, neļāvuši ne mirkli atslābt,” stāsta Vladimirs.
Turnīru noslēdzām ar pārliecinošu uzvaru pār Lietuvu, vai tas tāpēc, ka lietuviešiem nebija motivācijas spēlēt par 5.vietu?
“Domāju, ka motivācija bija, jo Baltijas derbijs svarīgs arī viņiem,” saka V. Kiseļovs. “Pirms spēles runāju ar Rodionu un teicu, ka būs grūti! Viņš pārliecinoši teica – mēs vinnēsim! Un ar smaidu piebilda:
“Es nespēlēju pārbaudes spēlē, tagad spēlēšu!”
Varbūt lietuviešiem par sliktu nospēlēja tas, ka viegli uzvarēja Latviju pārbaudes spēlē pirms paša turnīra. Manuprāt, viņiem bija radusies pārliecība, ka gan jau izdosies uzvarēt, pat ja spēles sākums nesanāks. Mūsējie uzreiz no pirmās minūtes pārņēma iniciatīvu, lietuvieši netika līdzi, un jau pirms pēdējās ceturtdaļas bija skaidrs, kurš uzvarēs
Lukas Banki faktors
Jautāju, kas, viņaprāt, ir šī panākuma pamatā?
“Manuprāt, viens no galvenajiem faktoriem ir treneris,” norāda Vladimirs. “Labi pazīstu Luku Banki, esmu redzējis daudzas viņa komandas spēles, arī treniņus, zinu, ar kādu atdevi viņš dara savu darbu. Viņš vienmēr prot atrast īstos vārdus īstajā laikā. Raksturīgi, ka viņš nenorāda uz aizvadītajā spēlē pieļautajām kļūdām, bet uz labajām epizodēm, kuras jāpatur, ko izmantot turpmākajās spēlēs. Nezinu, kā Lukam tas izdevās, bet viņš spējis komandu izveidot kā vienotu mehānismu. Kā atzina puiši, komandā esot fantastiska iekšējā atmosfēra. Varbūt tas paslīdēja garām, ka viņš Latvijas izlases dēļ atteicās no liela kontrakta ar komandu “Baskonija”, un, kā atzina puiši, cepuri nost trenera priekšā! Tāpēc viņi nevarot pievilt savu treneri.” Kiseļovs bijis Rodiona un Artūra pirmais treneris, tāpēc gribēju uzzināt, vai izlases spēles viņš skatās arī kā treneris?
“Laikam jau, pirmkārt, esmu parastais līdzjutējs, kurš emocionāli jūt līdzi komandai. Protams, lielāku uzmanību pievēršu saviem mazdēliem, viņu spēlei. Kad Rīgā tikāmies, teicu viņiem, ka šoreiz tas bija grūts uzdevums. Ja katrs spēlē savos klubos, līdzi jāseko vienam, te – uzreiz diviem.”
Vectēva pienesums
Patiesībā jau pateicoties vectēvam, brāļi Kuruci ir basketbolā. “Viņiem jau citas izejas nebija,” smejot saka Vladimirs. “Kad Rodions piedzima, biju dzemdību namā, un, kad atnesa viņu parādīt, es viņam rociņā ieliku basketbola bumbu. Tā bijis ar katru mazdēlu, ja ne dzemdību namā, tad pirmo reizi satiekot viņu mājās, rociņā ieliku basketbola bumbu, un, kā saka mana sieva, viņi ir potēti ar basketbolu.”
Tas bijis liels notikums, uzzinot, ka abi brāļi kopā būs izlasē, kopā spēlēs Pasaules kausā. Vladimirs piebilst, ka Rodions un Artūrs tagad gaida, ka izlasē varētu būt trīs brāļi Kuruci, arī Iļja, kuram vēl 16 gadi. Viņš trenējas un spēlē Čehijā, augums divi metri, viņam ir liels talants. Spēlē U16 izlasē.
Vectēva komunikācija ar mazdēliem notiek regulāri, pirms un pēc spēlēm viņi sazinās.
“Skatīšanās prasīja daudz enerģijas,” smaidot saka Vladimirs. “Protams, to nevar salīdzināt ar basketbolistu atdevi. Kādreiz pēc spēles zvanu, puiši saka, labāk uzraksti, nav spēka runāt.
Pirms katras spēles aizsūtu kādu uzmundrinājumu, pēc spēles varēju uzrakstīt, kas man nepatika, varbūt vajadzētu pamainīt, bet pārsvarā jau slavēju, jo tas bija ļoti svarīgi. Viņi zina, ka pēc katras spēles rakstīšu, un bija situācija, kad pēc vienas izlases spēles, kur mūsējie uzvarēja, uzreiz nevarēju uzrakstīt, un pēc brīža zvana Rodions, jautājot, vai man viss kārtībā?!” Lūgts raksturot mazdēlu stiprās puses, V. Kiseļovs norāda, ka Artūra stiprā puse ir lielā iekšējā pārliecība par sevi gan uzbrukumā, gan aizsardzībā: “Viņš parasti saka, ka, ja būšu brīvs, ja būšu savā pozīcijā, es metīšu! Varbūt pirmajās spēlēs īsti nesagāja, bet viņš turpināja un pēdējās spēlēs deva nozīmīgu pienesumu. Viņš arī saka, zinu, ka protu spēlēt, bet varu spēlēt vēl labāk un to arī darīšu! Rodions ir īsts komandas spēlētājs, viņš saka, pat ja man ir brīvs metiens, bet redzu, ka citam spēlētājam ir vēl labāka pozīcija, es noteikti piespēlēšu viņam. Tieši šī spēle komandas labā ir viņa stiprā puse, un treneris to novērtē, tāpēc arī tika dots ilgs spēles laiks. Abi arī lieliski sevi parādīja aizsardzībā.” Viņš neslēpj, ka ir lepnums par mazdēliem, bet vēl lielāks lepnums par visu izlasi, par Latvijas basketbolu: “Sen tādas emocijas neesam saņēmuši, lai arī agrāk bija labas spēles, tās zaudējām, bet visiem gribas uzvaras, un tagad to ir ļoti daudz. Lukas Banki laikā no visa cikla tikai trīs zaudējumi 24 spēlēs. Ne velti viņš tika atzīts par turnīra labāko treneri.”
Komentāri