Cēsu sporta kompleksā aizvadīts Latvijas čempionāts U-13 grupā olimpiskajos cīņas veidos: grieķu- romiešu cīņā, brīvajā cīņā un brīvajā cīņā meitenēm. Kopumā pulcējās vairāk nekā 240 jauno sportistu no visiem valsts cīņas klubiem.
Galveno rīkotāju smagumu iznesa “Paula Budovska Latvijas Centrālais cīņas klubs. Cēsis” un tā treneris Andis Ruicis. Pēc sacensībām viņš atzina, ka viss izdevies labāk, nekā plānots, gan rīkošanā, gan audzēkņu sniegumā. Lai gan sākotnēji sacensībām pieteikti seši kluba audzēkņi, uz paklājiem devās tikai trīs, jo dažu pievarēja slimība, vēl kādam citi iemesli.
“Slimība no ierindas izsita cīkstoni, kurš varēja būt apbalvoto vidū, bet diviem startējošajiem čempionātā šīs bija pirmās sacensības,” stāsta treneris. “Ja ierasti jaunie cīkstoņi vispirms izmēģina spēkus kādās citās sacensībās, šie divi uzreiz lēca iekšā Latvijas čempionātā un startēja atzīstami. Ansis Fogelis aizcīnījās līdz 5.vietai 11 cīkstoņu konkurencē svara kategorijā līdz 47 kg, arī Jurģim Šķērstiņam 5.vieta svarā 75+kg.”
Taču galvenās cerības tika liktas uz Jāni Ruici (svara kategorijā līdz 57 kg), kurš startēja gan brīvajā cīņā, gan grieķu – romiešu cīņā. Abos cīņu veidos Jānis visas cīņas noslēdza ar uzvaru, kļūstot par divkārtējo Latvijas čempionu.
Andis Ruicis uz jautājumu, vai varēja pilnvērtīgi pieslēgties trenera pienākumiem, ņemot vērā, ka jāgādā arī par sacensību veiksmīgu norisi, neslēpa, ka bijis tāds satraukums, kā sportistiem pirms ļoti nozīmīgiem turnīriem: “Tiešām bija pamatīgs lampu drudzis, lai viss izdodas, jo mums, cēsniekiem, bija vairāki jauni izaicinājumi. Pirmo reizi čempionāts notika uz trijiem paklājiem, parasti – uz diviem. Pirmo reizi tika izmēģināta arī jaunā videosistēma, lai var sekot līdzi notikumiem uz visiem paklājiem. Taču viss izdevās godam, no dalībniekiem saņemtas tikai pozitīvas atziņas, ļoti daudziem bija pārsteigums, ka Cēsīs ir tik laba sporta halle. Ļoti iespējams, ka šis Cēsīs nebija vienīgais čempionāts, ka kādreiz te sacentīsies citas vecuma grupas.”
Čempionātā klāt bija, atklāšanas vārdus teica un uzvarētājus apbalvoja Latvijas Sporta cīņas federācijas prezidents Armands Zvirbulis. Pats ir bijušais Latvijas cīkstonis, startēja brīvajā cīņā, pārstāvēja Latviju arī Londonas Olimpiskajās spēlēs.
Uz “Druvas” jautājumu, vai ir prieks redzēt tik kuplu pārstāvniecību – 244 dalībniekus -, viņš atzina, ka jaunākajās vecuma grupās bērnu ir daudz un gandrīz visi turnīri pulcē 200 – 300 dalībnieku: “Arī šoreiz sākotnēji bija pieteikti 276, bet, kā jau vienmēr, kāds atbira. Kādreiz U13 grupā Latvijas čempionāts netika rīkots, bet, redzot audzēkņu lielo skaitu, pirms dažiem gadiem tika nolemts noskaidrot valsts čempionus arī šajā grupā. Protams, ir prieks par lielo skaitu, bet jāņem vērā, ka, gadiem ejot, jauniešu cīņas sportā paliek arvien mazāk, bet šī tendence vērojama arī citos sporta veidos. Turklāt tendence paātrinās. Ja agrāk treneri teica, ka nezina, kā audzēkņus noturēt līdz pieaugušo vecumam, tagad problēma jau noturēt līdz U20, pat U17 vecumam. Jo jauniešiem intereses mainās, viņi vienkārši aiziet prom no cīņas sporta. Turklāt tiem, kuriem uzvaras nāk ļoti reti, vēlme piedalīties ātri beidzas. Ja gadiem brauc uz sacensībām, bet pie uzvarām netiek, jaunietis pametīs šo sportu. Komandu sporta veidā zaudē visa komanda. Ja piedalies kādā skrējienā, tur zaudējumu tik ļoti nejūt, jo vienkārši atskrēji vēlāk, bet cīņā zaudējums skar ļoti tieši un konkrēti. Protams, to nevar teikt par visiem, kādam varbūt tas norūda raksturu, iemāca nepadoties, bet tādu ir mazāk. Pieredze rāda, ka visos kontaktcīņas sporta veidos visilgāk noturas uzvarētāji.”
Prezidents atklāj, ka jau četrus gadus, kopš darbojas šajā amatā, liela uzmanība tiek pievērsta cīņas sporta popularizēšanai un viens no veidiem ir aizvadīt valsts čempionātus dažādās pilsētās: “Jāatzīst, ka Rīga nav draudzīga valsts čempionāta rīkošanai, tā ir draudzīga Eiropas, Pasaules čempionātiem, bet Latvijas mēroga sacensībām – nē. Tāpēc iesākām tradīciju, ka čempionāti tiek rīkoti pilsētās, kur nodarbojas ar cīņas sportu. Ja gadā notiek sešas sacensības, tad vienas obligāti iedodam Liepājai, otras – Daugavpilij, pārējās vedam uz citām pilsētām, un tā katru gadu kaut kur tās notiek pirmo reizi. Šogad bija Cēsu kārta. Protams, tā ir papildu atbildība vietējiem treneriem, bet cēsnieki ir teicami tikuši galā!”
Komentāri