Pazīstamais autosportists Bruno Leimanis ir dzimis cēsnieks un joprojām saistīts ar mūsu pusi. Arī šī sezona viņam bijusi veiksmīga, septembrī Bruno kļuva par Igaunijas autokrosa smagajām mašīnām čempionu GAZ-51/52 klasē. Ar Bruno esam pazīstami sen, intervija notiek neformālā gaisotnē. Runājam, kā sākušās viņa autosportista gaitas un kādi ir nākotnes plāni.
– Tu esi viens no visilgāk startējušajiem smagās autokrosa divīzijas sportistiem Latvijā – vairākas reizes kļūstot gan par Latvijas, gan Baltijas, gan Igaunijas čempionu. Cik sezonu bagijos, sauktos par krokodiliem, un cik smagajās automašīnās esi aizvadījis?
– Krokodilos nobraucu pilnas desmit sezonas no 1993.gada līdz 2003.gadam, bet smago automašīnu klasē, ieskaitot šo sezonu, – startēju jau trīsdesmit gadus.
Savu autosportista karjeru sāku, mācoties Jāņmuižas profesionālajā vidusskolā. Tajā laikā mans tēvs startēja autokrosā, es braucu līdzi skatīties un palīdzēt. Man pašam pirmais starts bija 1991.gadā Staicelē. Gāja visādi, debijas sacīkstes beidzu ar nolauztu bagija stūri rokās, bet azarts un interese ņēma virsroku, un jau tajā laikā sapratu, ka vēlos to turpināt.
Pirmo pilno sezonu ar GAZ-51 bagiju aizvadīju 1993.gadā, bet 2000.gadā izcīnīju pirmās nopietnās godalgas un ieguvu Latvijas un Igaunijas čempionāta titulu. 2009.gadā kļuvu par Latvijas čempionu, turklāt ieguvu sporta meistara titulu. 2010. un 2012.gadā biju Latvijas čempions, 2014.gadā Baltijas čempions, bet 2016.gadā Igaunijas čempions. 2018.gadā kļuvu par Baltijas kausa ieguvēju, bet 2023.gada sezonu noslēdzu kā Igaunijas čempions.
– Tavs tētis Dainis arī labi brauca, un tu pat kādu laiku paspēji pabraukt kopā ar viņu krokodilos jeb B6000 bagijos, kā tos sauc pašlaik. Cik daudz esi iedvesmojies no tēva?
– Kopā ar tēti Daini Leimani krokodilos esmu nobraucis lieliskus desmit gadus. Ir bijuši skaisti brīži, ir bijuši lieli zaudējumi, arī asas vārdu pārmaiņas savā starpā, bet, lai vai kā mums gājis, tētim liels paldies par visu! Viņš bija labs braucējs, savā karjerā ieguvis daudz titulu. No tēta esmu iemācījies daudz tehnisko lietu, tāpat viņš palīdzējis ar padomu sacensību laikā – kā un kur pareizi veikt apdzīšanas manevrus, kad labāk piebremzēt un, pats galvenais, vienmēr cienīt konkurentus.
– Braukt smagajos bagijos gribēji tu pats, vai tas tomēr bija tēta sapnis? Kāpēc nolēmi likt punktu B6000 bagiju klasei un pārsēsties D-12 kravas auto?
– Braukt smagajos bagijos gribēju pats, jo tā bija pirmā sporta mašīna, ar ko man bija iespēja vispār uzsākt autosportista gaitas. Tajā laikā citas iespējas nemaz neizskatīju. Pieļauju, tētis jau sen klusībā cerēja, ka arī es kādreiz braukšu autokrosā.
B6000 bagiju pret D-12 kravas auto nācās nomainīt, jo sākotnēji Igaunijas čempionātā biju vienīgais Latvijas sportists, kurš startēja ar bagiju. Sacīkstes vienlaicīgi tika rīkotas gan Latvijā, gan Igaunijā, un autosportistiem bija iespējas izvēlēties, kurās piedalīties. Ar laiku Igaunijas trasēs jau parādījās arī citi Latvijas sportisti gan bagijos, gan kravas auto.
Bet pāreja no bagijiem uz smago klasi notika pavisam amizantā veidā. Labs draugs Jānis Elperis, kurš arī bija aizrautīgs GAZ-51 kravas auto braucējs, piedāvāja man spēkus izmēģināt autokrosa smago auto klasē. Protams, ilgi nedomāju un piekritu – gatavs auto ir, tik jāparūpējas par tā uzturēšanu un jābrauc.
Mana debija “kraviniekos” notika 2004.gadā. Sacensību bija ļoti daudz, un aizlienētā mašīna tika tehniski tik ļoti noslogota, ka pēc vairākām sezonām to vairs nebija vērts atjaunot. Tā tiku pie nākamās automašīnas, ko uzticēja krusttēvs Aigars Grīslis. Tieši viņš pēc manis sasniegtiem re-zultātiem un iemaņām saprata, ka man ir jāturpina startēt šajā sporta veidā, lai sasniegtu augstākus mērķus.
– Kas, tavuprāt, ir īpašs smago autokrosa braucamo klasēs? Kāpēc tu tik ilgi turies tieši pie šīs disciplīnas? Lasītāji noteikti grib arī zināt, cik ilgi tu plāno braukt smago mašīnu autokrosā. Vai ir kādi mērķi, kurus vēlies vēl sasniegt, un tad mest mieru?
– Manuprāt, īpašs šajā smago autokrosa braucamo klasē ir tas, ka šīs automašīnas savā ziņā ir ļoti atšķirīgas no citām krosa mašīnām. Pirmkārt, tās ir lielas. Tas ļoti piesaista cilvēku uzmanību, lai gan jāatzīst, ka par D-12 klases smago automašīnu jeb tā saucamo “gaziku” joprojām mēdz domāt tikai kā par spēkratu, ar kuru braukt pa lauku ceļiem un izmantot saimniecībās. Taču to diezgan viegli var pārbūvēt par jaudīgu un saistošu sporta mašīnu, tādu, kāda tagad ir man un arī citiem smagās klases sportistiem.
Pie D-12 smagās klases disciplīnas turos, jo šajā sporta mašīnā esmu ļoti daudz ieguldījis. Un runa nav tikai par finansēm. Cik ilgi vēl plānoju ar to startēt? Kamēr sasniegšu savus mērķus. Dažus no tiem jau esmu realizējis: man bija iespēja piedalīties arī smago auto sacīkstēs Krievijā, tāpat esmu sasniedzis Igaunijas meistara titulu. Klusībā domāju startēt līdz 55 gadu vecumam, bet kas to zina, daži mērķi ir sasniegti, bet vēl ir, kur tiekties.
– Ja autokrosam metīsi mieru, vai ir doma pamēģināt kādu citu klasi, piemēram, Open 2500 ar jaudīgu pilnpiedziņu vai aizmugures piedziņas raķeti?
– Ja izlemšu noslēgt braucēja karjeru D-12 klasē, tad metīšu mieru autosportam vispār, uzskatu, ka būšu tam dāvājis jau pietiekami daudz laika un veselības. Varbūt atradīšu sev līdzvērtīgu braucēju, kam būs gan azarts, gan gribēšana, gan varēšana piedalīties D-12 divīzijā, un varēšu būt viņa treneris un padomdevējs.
-Būsim reāli. Pat ar visu igauņu dalību – smago automašīnu autokross Baltijā iet uz beigām. Kāpēc un kādas ir tavas prognozes, cik ilgi tas vēl būs iespējams un kāpēc igauņus mēs redzam, piemēram, Smiltenes trasē, bet uz Jēkabpils sacīkstēm viņus ir grūtāk pierunāt atbraukt?
– Cik ilgi pastāvēs šis autosporta veids, man grūti komentēt, bet, runājot par smago automašīnu sporta likteni kopumā, varu teikt, ka viss vairāk vai mazāk ir saistīts ar rocību. Latvijas autosporta sacensības, salīdzinot ar smago auto sacīkstēm Igaunijā, ir daudz kvalitatīvāk noorganizētas, tieši tādēļ Igaunijas sportisti tās apmeklē un ir diezgan kuplā skaitā redzami Smiltenē. Šo trasi igauņi īpaši iecienījuši, jo tieši tur ik gadu tiek organizēts kāds no viņu čempionāta posmiem.
Kāpēc nebrauc uz Jēkabpili? Domāju, tas ir tikai naudas jautājums, jo igauņiem turp mērojams diezgan tāls ceļš.
– Tu noteikti vēlētos pateikt paldies ne tikai tētim par ievirzīšanu autosportā, bet arī saviem atbalstītājiem.
– Protams, paldies tētim par visu to labo, ko man devis! Paldies arī krusttēvam Aigaram Grīslim par uzticēto auto un pielikto roku tā uzlabošanā! Bet vislielākais paldies par atbalstu, pacietību un izturību manai ģimenei.
Tāpat lielu paldies es saku mehāniķiem, bez kuriem nav iedomājama mana gatavošanās sacensībām, kā arī mašīnas uzturēšana kārtībā sacensību laikā. Paldies Ivaram Zariņam, Andžam Ansonam, Matīsam Leimanim, Emīlam Ozoliņam, Jānim Rācenim no Blomes, Ventam Ruķim un Mairim Rudem! Liels paldies arī lielajam un uzticamajam atbalstītāju un fanu pulkam, radiem, draugiem un sponsoriem!
Komentāri