No kalna lejā redzama māja. Iebraucamā ceļa malās saauguši vareni rabarberi, kas zied kā sveces, bet tiem līdzās vasaras zaļumā sacenšas bērziņi, priedītes. Ejot pa akmeņiem izliktu taciņu līdz pat mājai, paveras terase. “Mums nav noteikta mērķa. Viss pamazām iekopts, lai pašiem patiktu. Tas viss Alda nopelns,” saka Drustu pagasta “Jaunzvirgzdiņu” saimniece Aiga Zvēriņa. Viņa ir skolotāja, vīrs Aldis strādā granulu rūpnīcā Launkalnē. No pavasara līdz vēlam rudenim lielu daļu brīvā laika abi velta savam plašajam pagalmam. Tas ir gan prieks, gan nogurdinošs darbs.
Pirms 24 gadiem ģimene skaistā nogāzē iegādājās zālē un krūmos aizaugušu māju, apkārt bija lopu aploks, ceļa nebija. Vispirms kalnu pie mājas attīrīja un uzara. “Kas notika pavasarī? Kūstot sniegam, viss ūdens no nogāzes bija pagrabā,” stāsta Aiga, bet Aldis papildina, ka te kādreiz bijis kalns, tad karjers, no kura Drustu skolas celtniecībai vesta grants. No kalna viena puse noņemta, un māja uzcelta kā oāzē, pasargāta no vējiem. Taču ziemā, ja liels sniegs, tas tiek sapūsts pie nama durvīm.
“Doma, ka jāveido terases, radās kā risinājums, lai pavasaros no kalna ūdeņi netecētu uz māju,” saka saimnieks. Sākumā, kā jau laukos, katrā terasē tika ierīkotas vagas. Aiga saka – katrā pakāpienā bija dārzs. Tad sastādīti ogulāji. “Nogāzē vasarā tiem ir par karstu. Saknes izdega. Atkal rakām ārā. Arī ābelītes aug ļoti lēni,” bilst Aiga.
* SAVĀ PAGALMĀ. Aigai un Aldim Zvēriņiem jaunu ieceru netrūkst.
Tā kā apkārt daudz akmeņu, saimnieki sāka veidot ceļu un stiprināt nogāzes. “Stādīšanā nejaucos. Esmu pieravētāja. Ja viens dara, otram jaukties nevajag,” atzīst saimniece. Saimnieks atklāj, ka augi izraudzīti tādi, kas pašam patīk. Ne katrs te ieaug, ziemā sals kādu pabojā. “Kad vienu iestādi, nākamie augi atrodas paši,” pārliecināts Aldis. Viņš iemanījies, apgriežot košumkrūmus, zariņus ielikt zemē, daudzi ieaugušies. “Ar pirkšanu nesteidzamies. Noskatām, nākamreiz nopērkam. Aldis ļoti grib čūskegli. Gan jau būs,” smaidot saka Aiga un atgādina, ka to, kas pavasarī iestādīts, kaut arī mulčā, katru vakaru vajag aplaistīt, citādi neieaugs.
Vasarā katra terases daļa izceļas ar krāsām. Tikko noziedējušas ābelītes, ziedus raisa ziemcietes, krāsojas košumkrūmi. “Piekrītu tiem, kuri saka, ka līdz Jāņiem neko nevajag raut ārā. Tas nekas, ka krūms izskatās nosalis, varbūt vēl nav pamodies,” pieredzē dalās Aldis.
Gadu gaitā daudz kas izmēģināts, ne vienmēr iznācis, kā domāts. Lai būtu mazāk ravēšanas, ap košumkrūmiem, tāpat arī dobes nobērtas ar mulču. Aiga atzīst, ka pavasarī atliek pārstaigāt, izravēt apdobes, un viss. Viņa pastāsta, ka, lai visu vasaru pagalms būtu ziedos, audzējusi, stādījusi dažādas vasaras puķes “Tagad stādu tikai samtenes. Izaudzēju vismaz pāris simtu stādu un sastādu. Starp mūžzaļajiem augiem mulčā viegli iestādīt, nav arī tik daudz jālaista. Līdz rudenim zied, viss pagalms saulains. Ja ir gliemeži, tad ar samtenēm var būt problēmas,” padomu dod saimniece un piebilst, ka vēl pie mājas noteikti jāzied dālijām. Viņai šajās puķēs svarīgāka ir krāsa, nevis šķirnes.
Pie mājas atstāti divi bijušie elektrības stabi. Vasarā tie apaug ar apiņiem. Uz viena uzlikts ritenis. Ne stārķim. Kad apinis ap to satinas, iznāk skaists dekors. Pie staba putnu būris, un uz riteņa mazajiem strazdiem ir vieta, kur piesēst, ieraudzīt plašo pasauli. Ziemā ap stabiem var salikt spuldzītes.
Pie mājas bija pļava, kas pavasaros applūda, jo vēl kopsaimniecības laikā meliorācijas sistēma bija izjaukta un vieta sāka pārpurvoties. Tika izrakts dīķis. Bet ūdens aizgāja, jo kaut kas no vecās sistēmas bija palicis. Tika rakts vēlreiz. “Tagad toties, ja ir vajadzība, dīķi var nolaist,” bilst saimnieks. Aiga atceras, kā izdomājuši, kāda izskatīsies dīķmala. “Sasējām saulespuķes. Gaidītā efekta nebija, zeme neauglīga. Tad izdomājām, ka dīķmalā varētu ziedēt mārpuķītes. Saaudzēju stādus, kastu kastes, sastādījām. Neauga, bija pa kādam nīkam stādam,” pastāsta Aiga, bet Aldis piebilst, ka nu jau ar katru pavasari mārpuķīšu paklājs veidojas krāsaināks. “Tās vislabāk ieaug, ja pašas iesējas,” saka saimnieks. Dīķis ir ģimenes peldvieta. Karstajās vasaras dienās dod veldzi, ūdens tajā auksts, jo ir daudz avotu.
Ap māju ir 2,8 hektāri zemes, vismaz hektārs vasarās tiek regulāri pļauts un kopts kā zāliens. Vienu vasaru saimnieki izdomājuši, ka daļā varētu iesēt magones, rudzupuķes, lai skaisti zied. “Tad bija jautājums – pļaut vai gaidīt, kamēr ziedēs magones un būs skaisti. Zāle saauga pamatīga, nopļāvu,” vēl kādu eksperimentu pastāsta saimnieks un piebilst, ka darot paši mācās. Pieļauj kļūdas, lai nākamreiz zinātu. Viņš arī atzīst, ka mācoties ir izdarīts daudz lieka.
“Protams, daudz laika paiet pļaušanai. Tagad mums ir traktoriņš, līdz tam iztikām ar zāles pļāvēju un trimmeri. Divas dienas pagāja, kamēr visu nopļāvām,” saka Aldis, atzīstot – ja ģimene nākamajās brīvdienās plāno kaut kur doties, tad skaidrs – šajās kārtīgi jāpastrādā.
“Divās dobēs šopavasar iesēju zāli. Ja kļūst par grūtu, vai vērts rauties. Jādara tik, lai būtu prieks,” bilst Aiga. Pagalma malā nemanāma ir siltumnīca. Aiga ar lepnumu saka: “Tā vīra izdomāta un uzcelta. Tāpat kā terase atpūtai pie mājas, kur ļoti patīk visiem, kuri pie mums ciemojas.” No ciemiņu acīm noslēpta aukla veļas žāvēšanai – virs tās jumtiņš, bet balstu galos izvietotas puķu kastes. Sakņu dārzs no mājas pagalma nav redzams, kaut atrodas tikai dažu soļu attālumā.
Pastaigā pa dārzu mūs pavada Grēta. Saimnieki uzteic mājas sargu, jo tā iemācījusies, ka dobēm pa vidu nedrīkst iemīt taciņas, ja sunīte kaut kur ļoti steidzas, lec pāri puķēm un zemākiem krūmiem.
Ar lepnumu saimnieki stāsta par vecajiem balto ceriņu krūmiem, kas garā rindā aug pie mājas. Turpat arī gara hostu dobe. Tās vēl mājas iepriekšējās saimnieces stādītas. Hostas “Jaunzvirgzdiņu” saimnieki iestādījuši arī viņai kapsētā. Tās daudziem jo daudziem dāvinātas. Arī rabarberi ceļa malā un pie mājas ir vecu vecie. “Tikai vēlāk uzzinājām, ka saimniece audzējusi sīpolpuķes, ka pie mājas, kur mums tagad terases, viņai nogāzē bijis liels akmensdārzs,” bilst Aiga.
Aigai un Aldim ir sapnis uzbūvēt pirtiņu. “Nevaru izlemt, celt pašam vai pasūtīt meistariem, ” domīgi saka saimnieks. Abi pārlaiž skatienu pagalmam, un Aiga piebilst: “Apej apkārt mājai, un vienmēr ir, ko darīt. Tikko kādu stūrīti atstāsi nekoptu, nākamajā vasarā būs aizaudzis.” Tas gan ir skaidrs – nākotnē terasēs stādījumi veidos krāsainas līnijas.
Komentāri