Visbiežāk labo darbu veicēji ar paveikto nemēdz skaļi lepoties. Izdara, smaida un klusē. Par rezultātu zina vien šaurs paziņu, draugu vai radu loks, un arī tie reti par paveikto pastāsta sociālajos tīklos, sasniedzot plašāku auditoriju.
Par zemūdens talku dolomīta karjerā pie Cēsīm “Druva” uzzināja nejauši. Nācās pagaidīt, kad idejas autors Kārlis Rodins viesosies vecāku mājās Līvos.
Par to, kas Cēsu dolomīta karjerā atrodas virs ūdens, ir zināms – tur atrodas Baltijā garākā veikborda trase, bet kas mīt zilizaļajos ūdeņos, noskaidrojās vasaras beigās. Nirējs Kārlis Rodins stāsta: “Talkas ideja radās spontāni. Sākās ar to, ka Cēsu Aktīvās atpūtas parkā, kam pieder karjers, bija pazaudēti SUP airi. Nolēmu palīdzēt atgūt, ieniru. Bija nojausma, ka tur lejā kaut kas ir – gadi pagājuši, viss krājies. Airus neatradu, toties redzēju veselu kaudzi pudeļu, visādu drazu, automašīnu daļas, riepas un citus “brīnumus”.
Izveidoju feisbukā grupu “Cēsis Diving Team”, ierakstīju, ka 9.septembrī rīkojam talku. Sākumā cilvēki nebija atsaucīgi, pēc tam ieradās liela grupa ūdenslīdēju no apvienības “Daivings.lv” un viss notika. Aizmirsu pasākumu ar visiem saskaņot, taču palīgā nāca Aleksandrs Abramovs no Cēsu novada domes, sagādāja konteineru, kur samest drazas.”
Neviens neatceras, kad karjerā, kur padomju gados dolomītu ieguva ar spridzināšanu, ieplūda ūdens, bet deviņdesmitajos tur izveidojās ļoti auksts un ledains ezers. Izrādās, ka dzīles jau pārlūkojuši ziņkārīgi akvalangisti un zemūdens makšķernieki, kuri redzējuši gan traktoru, gan siena ruļļus, lielveikala iepirkumu ratus, ledusskapi, mašīnas. Kārlim ir interese atrast ekskavatoru: “Dzirdēju nostāstus, ka, applūstot karjeram, viss tā arī palicis neizvākts. Par mašīnām, kas tur apakšā, deviņdesmitajos bijis tāds bums – nozaga, pabrauca un noslīcināja, lai tiktu vaļā.
Vēl ir visādi nostāsti arī par deviņu un desmit metru dziļumu, kas neatbilst patiesībai. Toties pie piecu metru atzīmes ir ļoti auksts ūdens slānis, tikai +4 grādi, interesanta parādība, ko nirēji dēvē par termoķīli.
Konstatējām, ka ļoti iemīļotais “zemesrags”, no kura vasarā jaunieši lec ūdenī, ir bīstams dzīvībai, tur dziļums tikai trīs metri, ne vairāk. Apakšā ir dolomīta bluķu šķautnes un stāvus ieslējies automašīnas dzinēja pārsegs. Tur vajadzētu pielikt brīdinošu uzrakstu! Nākamgad ieniršu šajā vietā un nofotografēšu, kā izskatās zem ūdens, lai parādītu precīzus dziļumus.”
Karjerā zem ūdens redzamību apgrūtina ūdensaugi, ko nirēji iesaukuši par “eglītēm”. Iemesls to klātbūtnei ir slāpekļa piesārņojums. Jau noskaidrots, ka Dabas aizsardzības pārvaldei nav iebildumu, ja šeit ielaistu amūrus – zivis, kas īpaši labi ēd ūdensaugus. Šīs čaklās zālēdājas atbrīvotu ezera krastu zemūdens nogāzes un uzlabotu redzamību.
Talkā nirēji iztīrījuši tikai nelielu posmu līdz desmit metriem no krasta. Kārlis stāsta, ka drazu ir pārāk daudz un darba pietiks vairākām reizēm: “Pierakstīju koordinātes, kur atrodas lielāki priekšmeti, mašīnas, lai vēlāk var atrast. Pieļauju, ka tā mala, kas uz Priekuļu ceļa apļa pusi, ir vēl vairāk piesārņota.
Strādājām savā brīvajā laikā bez maksas. Tas vienkārši bija labais darbs. Talkā izvācām lielāko daļu riepu – gan vieglo automašīnu, gan lielās, smagās traktora riepas. Aizvelt palīdzēja arī Aktīvās atpūtas parka “Karjers” darbinieki. Tur bija nenormāli daudz, daudz murdu. Dīvainie atradumi – liels televizora “rāmis”, slaloma slēpe, ļoti smaga sūkņa detaļa. Mans mīļākais atradums – vēsturiska nirēja maska.
Kaulus un galvaskausus neatradīsim, jo piecu metru dziļumā vēl ir baktērijas, kas visu sadala. Tas ir iemesls, kāpēc Vidusjūrā lielajās alās nirēji mamutu kaulus līdz 30 metru dziļumam neatrod.
Karjera ezerā esmu redzējis tikai asarīšus, varbūt naktī parādās arī plēsīgās zivis. Auksts ūdens nenozīmē, ka zivju nav. Kad kārtoju niršanas eksāmenu Slokas karjerā, tur bija ka biezs – līdakas, asarīši… Visādas. Varēju pat pieskarties zivij. Lai uzzinātu par zivju populāciju, jānirst naktī, jo dienā tās guļ zālēs.”
Dolomīta karjerā vēl nav izmantotas visas sportiskās atpūtas iespējas. Kārlim Rodinam ir sapnis sakopt un ierīkot niršanas vietu: “Ja grib attīstīt atpūtas zonu un normālu peldētavu, mēs ar puišiem varētu iztīrīt. Varētu izveidot platformu, no kuras mācīties nirt. Šai nodarbei vecums nav šķērslis. Jo vairāk ir civilo un sporta nirēju, jo labāk. Noderīga profesija, un Latvijā, ko tīrīt, ir bezgala daudz. Ir nirēji, kuri prot dokumentēt, kas atrodas zem ūdens, ņemt paraugus vides mērījumiem, pētīt zivju populācijas. Piemēram, Slokas karjerā ir labāka redzamība, katru gadu brauc nirēji un rīko talkas, taču nu jau tur ir tā iztīrīts, ka maz ko vākt.
Ja atradīsim ekskavatoru, gribētu to izveidot par apskates objektu nirējiem. Piemēram, Slokā ir izveidota haizivs īstajā izmērā, rūķīši un telts. Arī Nesija – liels dinozaurs, kas ik pa laikam uznirst. Cēsu karjerā varētu uzbūvēt dolomīta pili. Tas būtu unikāli.”
Nākamvasar, kad ūdens karjera ezerā iesils, sakopšanas talkas turpināsies. Kārlim niršana pagaidām ir vaļasprieks, kas top par profesiju: “Man ir sporta nirēja kvalifikācija, varu nirt līdz 30 metru dziļumam. Mācījos Norvēģijā, kur ir Latvijai tuvākā ūdenslīdēju skola. Nākotnē varētu sniegt palīdzību ugunsdzēsējiem, meklētājiem.
Visdzidrākais ūdens ir Gaucī, pat septiņus metrus var redzēt. Niniera ezerā slikta redzamība, tur arī nekā nav. Vismaz leģendārā tanka nav, jo raidījumā “Laiks vīriem” pārbaudīja ar magnetometru. Vēl gribu ienirt Gaujā, arī Amatā pie Zvārtes ieža.
Paldies Cēsu novada pašvaldībai par atbalstu pirmajā talkā, priecāšos, ja saņemsim atbalstu arī nākamvasar. Mums noderētu neliels traktors, laivas, lai transportētu zem ūdens atrasto, palīgi pie ārā vilkšanas. Protams, arī finansiālais atbalsts, jo, piemēram, viens uzpildīts skābekļa balons izmaksā septiņus eiro. Lai dienā varētu ienirt trīs reizes, nepieciešams uzpildīt balonus. Ja to varētu izdarīt tepat, nebūtu jāved uz Rīgu, talka noritētu raitāk, varētu uzkavēties divas dienas un izdarīt vairāk.”
Komentāri