Nav nepārprotamu ziņu, kad sākusies tradīcija rakstīt vēstules Ziemassvētku vecītim. Dažas laika zīmes vēsta, ka tā ir vismaz 150 gadus sena tradīcija, kas aizsākusies Amerikā un izplatījusies visā pasaulē. Lielākoties valda pārliecība, ka tā ir bērniem domāta pasaka par vīriņu, kurš atbildīgs par svētku dāvanām, un, izauguši lieli, pārstājam rakstīt vecītim, jo zudusi ticība brīnumiem.
“Druva” uzrunāja vairākus jauniešus un lika atminēties, kad pēdējoreiz Ziemassvētku vecītim rakstījuši vēstuli cerībā, ka tajā norādīto atradīs zem svētku eglītes.
Cēsniece Linda Ešmite (25 gadi) atminas, ka bērnībā ļoti patikusi šī tradīcija. Kad nepratusi vēl rakstīt, kopā ar brāli savas vēlmes zīmējusi. Pirmā rakstītā vēstule gramatikas ziņā bijusi nepārspējama. Brīnums, kā Ziemassvētku vecītis vispār sapratis, kas tajā teikts. Ikreiz vēstules atdotas mammai, kurai tika uzticēts tās nogādāt vecītim. Pēdējo reizi Linda viņam vēstuli adresējusi deviņu gadu vecumā. “Toreiz mana vēlēšanās bija ar pulti vadāma mašīnīte. Ļoti nopriecājos, ka to arī saņēmu. Vēl tagad atceros – tā bija maza, metāliska, lillā krāsā,” pastāsta Linda. Togad viņa arī atklājusi, ka Ziemassvētku vecītis patiesībā ir mamma. “Nejauši atradu visas mūsu iepriekš rakstītās vēstules ar lūgtajām dāvanām un visu sapratu. Brālim gan to neatklāju,” saka Linda un norāda, ka tradīcija ir ļoti jauka, to turpinās arī savā ģimenē.
Monta Gavare (28 gadi) no Vecpiebalgas neatminas, ka būtu rakstījusi Ziemassvētku vecītim, taču prātā spilgtas atmiņas par rūķi, kas skatījies viņas darbus un nedarbus. “Man no viņa bija bail, tādēļ vienmēr aizkarus centos aizvērt tā, lai nepaliktu neviena šķirbiņa,” smejas Monta. Vēstuli Ziemassvētku vecītim tagad viņa palīdz rakstīt vecākajam dēlam, kam jau pieci gadi. “Pirmās vēstules tika zīmētas, vēlāk rakstīja pēc priekšā uzrakstīta parauga, ko pats bija diktējis. Šogad vēstuli uzrakstīja pats,” lepna par atvasīti ir Monta un pastāsta, ka ik gadu decembrī mājās tiek izkārta Ziemassvētku zeķe, kurā rūķis par labu uzvedību atstāj dāvaniņas. Bijusi arī žagaru buntīte. Tā bērnam likusi padomāt.
Savukārt Klinta Vaļicka (22 gadi) no Cēsīm vēstuli nav rakstījusi ļoti sen, taču ik gadu vēloties vienu un to pašu – lai pati un mīļie cilvēki būtu veseli un laimīgi. “Vēstuļu rakstīšana bija piemirsta, jo viss, ko vēlos, jau ir. Lai gan ļoti priecātos, ja šogad zem eglītes atrastu lielu plīša lāci. Vēstules nevajadzētu pārstāt rakstīt, jo zināms – Ziemassvētku vecītis mūsu paši mīļie vien ir. Kādēļ gan viņiem neuzrakstīt jauku vēstulīti?” pārdomās ieslīgst Klinta.
Drustēniete Marta Duļķe (23 gadi) strādā par auklīti. Viņa nespēj vien nopriecāties, ar kādu aizrautību bērni gatavojas rakstīt Salavecītim. Tas uzburot īpašu svētku sajūtu. Raugoties uz bērniem, viņu pārņem pārliecība, ka arī pieaugušajiem nebūtu peļami rakstīt šādas vēstules un piespraust tās pie savas Ziemassvētku zeķes.
Linda Ešmite saredz, ka, kļūstot pieauguši, cilvēki kļūst pārāk reālistiski, tāpēc justos muļķīgi, rakstot kādam mītiskam tēlam. “Bērnībā ir jātic labajam, brīnumiem, tā izaugam par labiem cilvēkiem. Vēlāk iegūstam izglītību, atrodam darbu, saņemam algu un mantiskās vēlmes spējam piepildīt paši. Bet ticība brīnumam jau nezūd. Tā izlaužas uz āru grūtākajos brīžos, kad lietu un notikumu kārtību nespējam ietekmēt. Savas vēlēšanās vairs neizliekam uz papīra, bet atstājam pie sevis,” redzējumā dalās Linda.
Komentāri