Jau kādu laiku Valmierā darbojas iespaidīgs spēles galds. Pie tā, spēlējot šahu, var ne tikai gūt uzvaras, ciest zaudējumus vai panākt neizšķirtu. Ar mākslinieciskiem gājieniem pie šī galda var ieraudzīt arī spēlētāju raksturu atklāsmi. Tas tāpēc, ka Vidzemes lielākās pilsētas mikroskopiski mazajā vecpilsētā ir savs – īpašs – milzu šaha galds. Pie tā stājas ne tikai šaha spēles pratēji. Var nākt arī tie, kam šaha figūru dažādie gājieni sākumā nemaz nav pazīstami. Valmieras muzeja modernajā Izstāžu namā 11 gadu laikā izstādes nomaina viena otru, bet šaha galds ar koka ripām ir nemainīgs. Desmito gadu valmieriešiem būs arī iespēja pie šī neparastā šaha galda sagaidīt Jauno gadu, piesakot Vecajam gadam šahu un matu.
Izstāžu nama vadītāja Guna Medne stāsta, ka pats iespaidīgākais no vecpilsētas namiem gadu mijā allaž ir atvērts. Jaungada gaidīšanas naktī laiks mēdz būt arī draņķīgs – sevišķi salts vai nepatīkami mitrs. Tas viss aizmirstas, ja garo nakti var īsināt pie mākslinieciski veidotā šaha galda. Tas ļauts stundu pirms un stundu pēc Jaungada salūta, kas pilsētniekus pulcē turpat blakus – Valmieras centrā.
Valmierā mēdzot būt gadu mijas vai arī citi notikumi, kad izstāžu zālē pie šaha kauliņu bīdīšanas visiem pat nav vietas. Mazbērni spēlē pret vecvecākiem, draugu un radu ģimenes viena pret otru, nemaz nerunājot par pusaudžu vai jauniešu kompānijām, kurām iepatīkas spēles azarts. Tad jāņem vērā, ka Valmieras izstāžu namā ir arī citas pietiekami aizraujošas lietas.
Šī gada nogalē un Jaunā gada pirmajās nedēļās muzeja darbinieki piedāvā vēl nebijušu šaha elpu. Uz Valmieru pagājušajā nedēļā tāpēc devās keramiķi, kuri strādā Rīgā, Cēsīs, Jūrmalā un vēl citur. Ne mazāk aizraujošas kā šaha spēlēšana ar draugiem vai vecākiem tagad ir šaha raisītas asociācijas ar gājieniem no dzīves un arī no dvēseles pasaules. Vārdu sakot, mākslinieki radījuši iespēju ar viņiem uzspēlēt šahu ar keramikas figūrām.
Latvijā zināmā keramiķe Helga Ingeborga Melnbārde, kura Latvijas Universitātē 40 gadus vada tautas lietišķās mākslas studiju “Vāpe”, uz Vidzemi atvedusi izstādi, kurā profesionāli keramiķi pazīstamajām šaha figūrām devuši negaidītu domu. Keramiķu studijas vadītāja par Valmierā redzamo saka: “Nekļūdīšos, apgalvojot, ka Eiropā un varbūt arī pasaulē šī ir pirmā un vienīgā izstāde, kur aplūkojami 16 autoru šaha varianti, tai skaitā arī unikālais “Latvieša šahs”. “
Izstādes atklāšanā Valmierā keramiķi pastāstīja, ka, meklējot idejas par šaha tēmu, viņi negaidītā rakursā ieraudzījuši šo spēli. Mākslinieki saka – viņiem necerēti paveicies, jo pirms tam par šaha tēmu daudz domājis valmierietis Kristaps Pētersons. Viņš par komponistu veidojies, mācoties Valmieras, pēc tam Cēsu mūzikas skolā. Galu galā viņa darbus iestudē operā. Kristapa Pētersona izgudrotā opera – lekcija saucas ”Mihails ar Mihailu spēlē šahu”. Šāds lielmeistaru šahs tagad ieraugāms ar keramikas figūrām Valmierā.
Vēl tur ir Konfekšu šahs, Turku, Eņģeļu, Putnu, Ziemassvētku un Vecrīgas šahs. Katrs keramiķis attēlojis mazu dzīvi. Tie, kas pazīst māksliniekus tuvāk, piemēram, keramiķi Ingūnu Briedi no Priekuļiem, starp 16 komplektiem diezgan nekļūdīgi var pateikt, kuri divi šaha komplekti mālā ir viņas veidoti.
“Es Valmieru pazīstu jau no tiem laikiem, kad pilsētas mākslas dzīvē aktīvs bija Zaķu Vilis un Juris Ore, kurš arvien ir te vietējais,” par padomju laiku otro pusi Valmierā saka sirmā, joprojām temperamentīgā māksliniece Helga Ingeborga Melnbārde no Rīgas. “Tolaik mans sirds aicinājums bija keramikas izstādes rīkot baznīcā, jo, kā zināms, dievkalpojumiem sakrālās telpas tolaik nedrīkstēja īsti kalpot. Man bija izstādes tepat, Valmieras Sīmaņa baznīcā, arī Kuldīgas baznīcā. “Melnbārde, ko tu pa tiem laukiem braukā!” mani kritizēja Rīgā. “Piedodiet, ne katrs spēj baznīcā sarīkot izstādi. Bija vērts tās dēļ braukt uz Valmieru. Manu izstāžu atklāšanā vienmēr bija mūzika – arfa, vijole, alts. Es par Valmieras Sīmani runāju, padomju laikā šī baznīca kalpoja kā koncertzāle. Tas bija 1978. gads! Muzejs Valmierā bija ļoti mazs, vecā koka namiņā. Viss bija šaurs. Apsēdāmies pie krāsniņas, ar bērza malciņu to kurināja. Tur bija viena no manām pirmajām personālizstādēm. Laikam 1974. gadā.”
Rīgas māksliniece spriež, ka Valmiera savā veidā bijusi progresīva visos laikos. “Latvijā jau tikai pāris punktu ir tādi gaiši. Tās ir Cēsis un Valmiera. Vai otrādi – Valmiera un Cēsis. Kurzemes pusē man tāda vienmēr šķitusi Kuldīga.”
Māksliniece kādu laiku Valmieru nav apmeklējusi. Viņa atminas keramikas izstādi “Maize”, kas rīkota pirms gadiem desmit tolaik nesen uzceltajā Valmieras muzeja izstāžu zālē. “Toreiz mūsu studijas “Vāpe” darbu izstādei devām nosaukumu “Trauki plīst uz laimi”. Visi, kas te ienāca, redzēja skaistus, lielus, bet saplīsušus traukus. Toreiz bijām iepirkuši štruntīgas kvalitātes māla masu. Tā taisīja lielas ziepes, bet mēs no māla defekta panācām savdabīgu efektu.”
Šī gada nogalē savdabīgu efektu ar mākslas palīdzību Valmierā aicināts izveidot gleznotājs Vitālijs Jermolajevs no Jūrmalas. Viņš vienu no izstāžu nama stāviem pārvērtis par gleznu teātri. Tādu, kas atbilst Jaunā gada gaidīšanas laikam, maģijai, kuru gaidām šai naktī. Gleznotājs jauno – fluorescento – tehniku apvienojis ar labākajām glezniecības tradīcijām. Tehnoloģija, kas izveidota, savienojot vaska gleznošanu, kādu to pazina senajā Ēģiptē , ar mūsdienīgāko gaismu atstarojošo jeb fluorescento krāsu kompozīciju. “Iekšējā gaisma” – tādu moto mākslinieks devis savam gleznu teātrim. Ieteikums skatītājiem – nebaidīties, ja izstāžu zālē ik palaikam nodziest gaisma, skatītājs paliek tumsā. Tas nav slēdžu defekts, bet pastiprinājums mākslas spilgtākai un reizē romantiskākai baudīšanai.
Komentāri