Valstī veikts pētījums par to, kā, darot savu darbu, jūtas neatliekamās palīdzības mediķi. Un atklājušies gandrīz šokējoši fakti par mediķu pašsajūtu. Noskaidrojies, ka gandrīz divas trešdaļas strādājošo tuvākajā laikā gatavojas nozari pamest, lai pašsaglabātos, tikpat un pat vairāk neatliekamās palīdzības darbinieku sirgst ar depresiju, un viņos pamanāmas izdegšanas sindroma pazīmes.
Pamatojums – viņi ik dienu redz avārijas, mirstošus cilvēkus. Viņi ir stresā, jo paši izjutuši draudus savai dzīvībai, apkalpojot pacientus. Viņiem jārisina ģimeņu konflikti un jāaizstāj sociālie darbinieki.
Plašsaziņas līdzekļos izskanējušas ziņas, ka katastrofāls darbinieku trūkums ir Rīgas neatliekamās palīdzības dienestā, jo profesionāļus pārvilinājušas citas ārstniecības iestādes, skaistumkopšanas un masāžas saloni. Šajā gadījumā piedzīvotās situācijas un spriedzes apjomu nesalīdzināt.
Pētījuma autore, ārste Ieviņa Alka LTV “Panorāmā” komentēja: “Valstī jāslēdz un bērnudārzi, ja nav audzinātāju un skolotāju, bet medicīnas iestāžu slēgšanu neviens nepieļauj, jo mediķiem ir jāstrādā par jebkuru samaksu, jebkādos apstākļos un pie jebkuras slodzes.”
“Druva” devās noskaidrot, ko par darba apstākļiem, darba samaksu, pārdzīvoto un turpmākajiem mērķiem domā Cēsu rajona slimnīcas neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā strādājošie. Pietrūkst izpratnes par ātro darbu
Cēsu rajona slimnīcas neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā strādā 64 profesionāļi. Katru nakti dežurē 13 speciālisti, kas strādā četrās neatliekamās palīdzības brigādēs. Kopumā rajona teritoriju apkalpo piecas brigādes, bet viena bāzējas Jaunpiebalgā. Mūsu rajona teritorija ir ļoti plaša, tāpēc divas dažādas situācijas ir aizbraukt pie pacienta Cēsīs, Vaivē, Priekuļos, vai paspēt uz Zaubes pagastu.
Sarunas sākumā mediķi izklāstīja tās problēmas, ar kurām viņi saskaras ikdienā,
nepieskaroties
valstiski svarīgajiem jautājumiem un pamatoti satraucošajai informācijai.
“Saprotam, ka, zvanot mums, cilvēki bieži ir ārkārtas, šoka situācijā, bet tieši tāpēc jau zvanītāju izjautājam par to, kas noticis, kā jūtas slimnieks, kā pie viņa pa īsāko ceļu aizbraukt. Un jau tobrīd cilvēki kļūst agresīvi. Viņiem liekas – kāpēc prašņājam, lai ātrāk braucam. Ir lūgums atbildēt uz dispečera uzdotajiem jautājumiem, jo bieži tieši tajā brīdī jāizvērtē, uz kurām mājām pirmajām sūtīt brigādi. Jo precīzāk mums izstāstīs ceļu, jo ātrāk ieradīsimies. Nu, nav taču tā, ka speciāli kavējamies. Arī pa lauku ceļiem šoferīši brauc pat ar 150 kilometriem stundā, visur nav iespējams ierasties desmit minūšu laikā. Līdz tai pašai Zaubei ir jābrauc nepilna stunda. Tāds ir mūsu pašreizējais nodrošinājums,” vērtēja feldšere Inese Baltskara, kura strādā arī kā dispečere.
Neatliekamās palīdzības šoferi sarunā pat neveltīja laiku slikto ceļu apspriešanai, bet uzsvēra, ka visas lietas ietu uz labo pusi arī tajā brīdī, ja sakārtotu ceļu norāžu sistēmu un mainītos arī cilvēku attieksme pret mediķiem, kuri dienas vai nakts laikā viņu mājās ieradušies tikai tāpēc, lai palīdzētu. Un ironija – paši taču izsauca!
“Mums katru gadu vērtē skaistākos un sakoptākos pagastus. Bet pie mums neviena pašvaldība centralizēti nav uzlikusi norādes uz mājām. Lai pamācās no Valkas un Valmieras rajona. Situācija ir kā diena pret nakti. Tas taču ir ļoti svarīgi. Varu izstāstīt par kādu izsaukuma reizi. Bija jābrauc uz mājām “Zābaki”. Pusdivos naktī ir melna tumsa. Un tur blakus ir vismaz četri zābaki – kalna, lejas, vidus. Kā lai mēs tajā brīdī zinām, kurš zābaks ir īstais? Mēs braukājam, meklējam. Bet pacienta tuvinieki saka – kur kavējaties,” situāciju no darba dzīves stāstīja neatliekamās palīdzības brigādes šoferis Valdis Eglītis, un citi kolēģi bija vienisprātis. “Reizēm jau vieglāk tikt pie pacienta nav arī pilsētā. Namu kāpņu telpu durvis ir aizslēgtas, mums nepasaka kodus, nenosauc īsto kāpņu telpu, jo laikam taču cilvēkiem liekas, ka mums jāzina. Kā mēs katra dzīvokli varam zināt? Naktīs skatāmies pēc tā, kuros logos deg gaisma. Un vēl satraucoši, ka ir mājas, pie kurām nevar piebraukt, ļoti daudz personisko transporta līdzekļu,” sacīja ātrās palīdzības šoferis Laimonis Miglāns un minēja konkrētas vietas – Maija ielā nevar piestāt neatliekamās palīdzības mašīna, tā jāatstāj ielas viducī, un ļoti problemātiski ir transporta līdzeklī nogādāt guļošu pacientu, nesot uz nestuvēm, tāpat zilās gaismas jāieslēdz un mašīna jātur ielas vidū pie nama Rīgas ielā 73. Tās noteikti nav vienīgās dzīvojamās ēkas pilsētā, kur neviens nav piedomājis, kas notiek, ja gadās kāda nelaime. Ne tikai brīdī, kad vajadzīgi ātrie, var pienākt arī reize, kad vajadzīga ugunsdzēsēju palīdzība. Un vēl no mediķu mutēm izskan kāds vispārinājums – iedzīvotāji arī pēc sasisto pudeļu skaita Vienības laukumā var spriest, kāda mediķiem bijusi aizvadītā nakts. Nedēļas nogales, garākās svētku dienas ir tās, kad visvairāk izsaukumu ir uz kautiņiem, pie alkoholiķiem. Mediķi neslēpj, ka lielākajai daļai izsaukumu dežūrā mēdz būt arī alkohola indikācijas. Un šos cietējus, kad paši saņem pa dunkai sānos un nekaunīgus uzkliedzienus, var gadīties apkalpot brīdī, kad kādu citu piemeklējis infarkts, kādam bērnam ir krampju lēkme.
“Mēs dzirdam arī to, ka cilvēki par veselības aprūpi valstī ir izmisumā. Pieaug smagās saslimšanas. Kad dzirdu runājam, ka jāsamazina pašreizējais slimnīcu skaits, to nesaprotu. Man liekas, ka rajonos pat ar to, kas ir, nevar nodrošināt labu ārstēšanu,” tā Inese Baltskara, bet kolēģe Ināra Ieviņa piebilda: “Aizvien biežāk mūs izsauc onkoloģiski slimie pacienti. Redzam ļoti daudz ielaistu slimību gadījumu. Citās situācijās – pa dienu cilvēki nogaida, kad ģimenes ārsts beidz strādāt, tad izsauc ātros, jo viņam liekas, ka ātrā palīdzība izārstēs, aizvedīs uz slimnīcu. Cilvēkiem trūkst naudas, lai ietu pie ārsta, lai nopirktu zāles.”
Tas viss un daudz kas cits notiek neatliekamās medicīniskās palīdzības darbinieku ikdienā. Protams, varam teikt – paši tādu darbu izvēlējušies. Viņi jau neslēpj, ka darbs pašiem patīk. Bet cik ilgi izturēsi, ja jāiztiek ar tādu pašu vai pat mazāku algu nekā medicīnas māsai, ja vienas darba slodzes vietā jāstrādā gandrīz divas vai jāmeklē blakus darbs, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi! Cik ilgi izturēsi, ja vienudien tev sit pa galvu ar tupeli, bet citā apspļauda? Ko lai dara, ja cilvēks tā iekārtots, ka bailes, trauksmi un pārdzīvoto viņš atceras ilgi. Šie mediķi gan ar labu vārdu piemin arī cilvēkus, kas tūkstošreiz viņiem par darbu teikuši paldies, bet šajā sarunā “Druva” vairāk interesējās par to, kas būtu valstī jāsakārto, kā jāmainās sabiedrības attieksmei pret operatīvajiem, neatliekamās palīdzības dienestiem, lai varam zināt, ka tajos pēc pieciem un desmit gadiem būs profesionāli cilvēki, kas dzīves kritiskajos brīžos mums palīdzēs.
Alga neatbilst cilvēkresursu patēriņam
Šajā gadā Cēsu neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes feldšeris par vienu darba slodzi saņem 425 latus uz papīra. Sarunas dalībnieces neslēpj, ka, ja viņas strādātu tikai vienu slodzi vai vienā darba vietā, tad ar visām piemaksām par nakts stundām, darba bīstamību viņu naudas maciņā katra jauna mēneša sākumā nebūtu vairāk par 320, 330 latiem. Dispečerdienestā strādājošie un mašīnu vadītāji saņem vēl mazāk. 20 šoferi nopelna zem 300 latiem mēnesī. Viņi pamatoti saka, ka ir sava darba fanātiķi, bet visi piestrādā arī citviet. Arī darba bīstamības piemaksa ir nepilni pussimts lati. Es pajautāju sev – vai par desmit latiem nedēļā gribētu līst dzērāju un narkomānu perēkļos, pie bezpajumtniekiem, kuru gultā klepo pat kaķi, līdz elkoņiem nojaukties ar asinīm, nezinot, vai cietušajam nav nopietnas infekcijas slimības, un ik nakti pastaigāties pa lauku sētām, kur mediķus sagaida vaļā palaisti teļa auguma suņi. Mana atbilde bija – nē.
“Nav normāli, ja bērni izaug vieni, jo mammas pārsvarā ir darbā. No šāda dzīvesveida cieš ģimenes,” sacīja Lilita Mežkone, bet šoferītis Andrejs Gurtiņš piebilda: “Cik kolēģes pašlaik ir uz zilās lapas? Kādas astoņas, deviņas. Kāpēc tik daudz slimo? Tā ir pārslodze, negulētas naktis, sāp galva, mugura. Mēs šeit strādājam gadu desmitiem, viss pa pilei ir krājies, līdz tas katra spainītis ir pilns.”
“Ja no malas pavēro: pilsētā izved slimnieku un nesaproti, kurš no trijiem, kas nāk, ir pacients. Visi vienā vecumā un viens otru stutē. Vestes palīdz atšķirt. Tas nav normāli. Kurš pats iekāps mašīnā, kurš ielēks, lai padotu slimajam roku,” paironizēja Ināra Ieviņa, bet daudz nopietnāk piebilda, ka viss tāpēc, ka pirms daudziem gadiem pieņemts lēmums – valstī nemācīt feldšerus. Desmit gadus bijis pārtraukums, tāpēc nav jaunu kadru. Cēsu neatliekamā palīdzība lepojas ar to, ka dienestā joprojām strādā 35 gadnieki un pērn atnākusi arī gados jaunāka kolēģe. “Feldšeri ir jāieraksta sarkanajā grāmatā. Mums paveicies, ka esam liels un draudzīgs kolektīvs, turamies kopā un pagaidām tā nopietni nerunājam par darba pamešanu,” tā feldšere Ilga Čimoka.
Tajā paša laikā mediķi domā, ka nopietna valsts attieksme, risinājumi un faktiski seku novēršana sekos vien tad, kad ātrās palīdzības mašīnas stāvēs, jo reāli nebūs, kas brauc un glābj. Un mediķi ir pārliecināti, ja tāpat kā viņiem būtu jāstrādā un jāpelna citviet Eiropā, tad tur jau sen būtu dumpis, kurā, iespējams, iesaistītos visa sabiedrība, domājot par savu drošību.
“Bija pie mums vācu meitenes. Prasīja, kāda mums alga. Viņām likās, ka tā, ko saņemam, ir stundas likme. Tad domāja, ka tik saņemam dienā. Kad saprata, ka tas ir mēnesī, tad nevarēja parunāt,” stāstīja Ināra Ieviņa. Līdzīgi gadījies Valdim Eglītim, kurš strādā ātrajos un ugunsdzēsējos: “Ciemojās ugunsdzēsēji no Anglijas, purināja galvas un tāpat nesaprata, kā varam tā strādāt un dzīvot. Viņi par darbu rīta pusē saņem 45 eiro stundā, no pusdienlaika līdz vakaram – 65 eiro, bet naktīs maksā 95 eiro stundā.” Mediķi uzsver, ka sociālo nodrošinājumu nav pat vērts salīdzināt. Un speciālisti ir pārliecināti, ja Latvijas
valsts attieksmi pret operatīvajā vai palīdzības dienestā strādājošajiem vērtētu Eiropas cilvēktiesību tiesā, tad tas būtu kārtējais valsts zaudējums.
Solītās pārmaiņas
Veselības ministrija beidzot izvirzījusi neatliekamās palīdzības sistēmas sakārtošanu par prioritāti un nopietni aizdomājusies arī par cilvēkresursu saglabāšanu, algu jautājumu. Solītas pārmaiņas jau šajā un pavisam cita, labāka kārtība nākamajā gadā.
“Ir izveidota darba grupa Rīgā, kas risina jautājumus, un darbiem plānoti līdzekļi – 11 miljoni latu, lai sakārtotu neatliekamās palīdzības dienestu valstī. Vidzemē ir paredzēts veidot vienotu dispečeru dienestu Valmierā, kas koordinēs visus izsaukumus, bet brigādes būs rajonos. Tad piecu brigāžu vietā Cēsu rajonā strādās septiņas – trīs Cēsīs, pa vienai Piebalgā, Līgatnē, Stalbē, jo tur ir šoseja. Vēl Taurenē, apkalpojot arī Dzērbeni, Skujeni. Jau pieprasījām piecas jaunas neatliekamās palīdzības mašīnas, būs jārisina arī kadru jautājums. Solīts kārtot arī sociālās lietas – iegūsim operatīvā dienesta statusu. Plānotas piemaksas, izdienas pensija, ne tikai dzīvības, bet arī veselības apdrošināšana,” skaidroja Cēsu neatliekamās medicīniskās palīdzības vadītāja Miranda Šmite un piebilda, ka ātrajā palīdzībā strādā fanātiķi, pat Veselības ministrijā nesaka, ka tā tas nav. Tāda ir mediķu ikdiena… * Ierodoties izsaukumā, paciente pieprasīja medikamentus, tādus, kādus vēlas. Ja nevarēja dabūt, tad lēca augšā – vienā rokā kurpe, otrā ķeblis un uzbruka. Iebelza ar kurpi pa seju. Vispirms man, tad māsiņai trāpīja ar vāzi un apspļaudīja. * Es biju grūtniece. Vedu pacienti uz psihiatrisko slimnīcu. Viņa kāpa no mašīnas ārā un mauca man ar kāju pa vēderu. * Mani priekšzobi palika uz kāda ielas stūra, kad dzērušu pacientu gribējām iesēdināt ātro mašīnā. * Atbraucu no vizītes bez biksēm. Sunītis sapluinīja. Ir reizes, kad mūs izsauc un suņu saimnieki brīnās, kā esam tikuši iekšā, jo suns bijis izlaists pagalmā. * Braucām uz smagu avāriju. Ātrums, slidens ceļš. Paši slīdējām šķērsām un domājām, vai paliksim uz ceļa un dzīvi.
* Iznācu no dzīvokļa, pa kura loga stikliem rāpoja utis, grīda pilna ar blusām. Visa miesa man bija raiba. Šoferis plūca zāli un slaucīja no kājām tās blusas nost. * Onkulis bija apsaldējis kājas, tās divas nedēļas bija puvušas. Pacientu ietinām segās. Paši vērām kabīnē logus līdz galam vaļā. Vai zināt, kā smako zaļas pēdas, kas nopuvušas līdz potītēm?
Komentāri