Pateicoties Padomju Savienības ekonomiskajam un politiskajam sabrukumam pagājušā gadsimta 80. gados, visā plašajā impērijas teritorijā veidojās nacionālas un demokrātiskas kustības. Līdz ar M.Gorbačova atklātības politiku Latvijā sākās trešā Atmoda.
Sabiedrībā populāri cilvēki aicināja celt godā līdz tam noklusētās un aizmirstās kultūras vērtības. Tautas gara mantu apzināšana un atdzimšana pārauga politiskā kustībā. Tās mērķis bija nacionālas neatkarības atjaunošana. 1988. gada 3.- 4. jūnijā Rīgā notika Latvijas radošo savienību kongress. No tā tribīnes pirmo reizi publiski izskanēja apgalvojums, ka Latvija ir Padomju Savienības okupēta un tautai jāsaliedējas cīņai par savām tiesībām. Cēsu pusē Atmodu iezīmēja jau 1987. gada 14. aprīlī svinētā latviešu Pirmās atmodas darbinieka Ata Kronvalda 150 gadu jubileja. Tur izskanējušās literātu un sabiedrībā pazīstamu cilvēku runas viesa pārliecību, ka tuvojas jauni laiki. 1988. gada sākumā arī es atļāvos publicēties avīzē „Padomju Druva”. Man ļoti gribējās atgādināt cēsniekiem, ka tajā gadā jubileja atzīmējama latviešu eposa „Lāčplēsis” autoram Andrejam Pumpuram. Maz bija to, kas tolaik zināja, ka kādu sava darba daļu viņš radījis, dzīvodams Cēsīs. Tā paša gada 7. maijā, Kultūras fonda rosināta, tika sarīkota Latvijas brīvības cīnītāju atdusas vietu sakopšanas talka. Skaidrības labad jāsaka, ka šīs vietas padomju laikos bija ne tikai kopšanai, bet pat apmeklēšanai nevēlamas, pat bīstamas. Mani jau izsenis urdīja vēlēšanās kaut ko vairāk uzzināt par Ieriķu Nezināmā kareivja atdusas vietu. Vēl 80. gadu sākumā ceļa malā bija redzams piemineklis, ko rotāja akmenī iekalts zobens un uguns liesmas. Garām braucot, no autobusa loga vēroju, ka reižu reizēm pie tā bija nolikti ziedi. Tad piemineklis pazuda. Palika tikai ap to augušās eglītes, kas apņēma kapa vietu. Pieminekļa pazušana izsauca atbildes reakciju. Tagad ziedi kapu rotāja jo bieži. Laikam tāpēc tika nozāģētas arī eglītes. Tās, iespējams, bija uzsūkušas ceļmalas grāvja mitrumu, bet tagad piemiņas vieta pārvērtās duļķainā peļķē. Ar soļiem mērīju attālumu no zīmīgākajiem orientieriem, lai nākotnē Cēsu kaujās kritušā karavīra kapu būtu iespējams atrast. Un tad jau nākotne kapu sakopšanas talkas veidā bija pienākusi. Maija pirmajās dienās, folkloras kopas mēģinājuma laikā, mani uzrunāja Santa Rīdere un vaicāja, vai es nāktu talkā Veco Āraišu kapu sakopšanā. Es, protams, piekritu, bet ar pretpiedāvājumu viņai nākt man palīgā pie Ieriķu Nezināmā kareivja kapa. Santa piekrita bez kādām šaubām. Viņa bija rīkojusies mērķtiecīgi. Jau iepriekšējā dienā pie kapavietas bija izbērta smilšu krava. 7. maija dienā ķērāmies ar lāpstām pie darba. Pa Vidzemes šoseju garām brauca mašīnas. Es centos īpaši apkārt neskatīties, bet pa reizei ziņkāre tomēr ņēma virsroku, aci uzmetot garāmbraucējiem manīju, ka tie, visi kā viens, neskatās vairs uz ceļu, bet gan diviem jocīgajiem, kas tādā „nevietā” bēra smiltis, veidoja kapa kopiņu un ap to stādīja jaunas eglītes. Sarāvos, kad jutu, ka auto piestāj pie mums ceļmalā. Likās, ka nu jau „īstie atbraukuši pakaļ, lai aizvestu, kur vajag”. Uz klātnācēja novēlējumu „Dievs palīdz!” Santa atbildēja ar piedāvājumu „Nāc nu pats palīgā!” Tomēr palīgi neatradās. Visi bija ļoti steidzīgi. Vēl viņu atmodas stunda nebija situsi, bet tā jau jūtami tuvojās. Uz kapa vāzē sakārtojām manus atvestos sarkanbaltsarkanos ziedus un ar labi padarīta darba sajūtu devāmies atpakaļ uz Cēsīm. Nākamajā dienā čakli strādājām Āraišu Vecajos kapos un vēl vienu dienu kopā ar Timermaņu ģimeni Vācu kapos Cēsīs. Lai padarītais nepaliktu sabiedrībai gluži nepamanīts, uzrakstīju „Padomju Druvai” rakstiņu, kurā stāstīju par paveikto, kā arī centos atklāt 1919. gada Cēsu kauju nozīmi. Pēc publikācijas mani sameklēja puiši no galdniecības (tā atradās tagadējā „Maxima” lielveikala vietā). Viņi teica, ka zinot, kas nozaga Ieriķu pieminekli. Blakus galdniecībai, turpat Gaujas ielā, atradās kara komisariāts. Uz darbu iedams, komisārs Sapronovs mēdzis iegriezties galdniecībā, protams, ja bijušas paģiras. Galdniecības puiši tādiem gadījumiem pietaupījuši šņabja pudeli. Ja nedos iedzert, komisārs var sadusmoties un iesaukt armijā uz „perepodgotovku”(atkārtotu militāro apmācību). Iemetis tējas glāzi sīvā, karakungs reizēm kļuvis pļāpīgs. Reiz viņš izstāstījis, ka, dzerot kopā ar čekas priekšnieku Pētersonu un Brīvprātīgo armijas atbalsta biedrības (DOSAAF) priekšnieku Letiņu, nolēmuši darīt galu „nešķīstībai” pie Ieriķiem. Apturējuši garāmbraucošu smago mašīnu, ar kaut kādiem tehniskiem palīglīdzekļiem iedabūjuši pieminekli kravas kastē un likuši vadītājam to aizvest un izgāzt kaut kur purvā. Ar katru nākamo tautas apziņu rosinošo pasākumu auga arī to iniciatoru pašapziņa- mēs to varam! 11. jūnijā Cēsu Pils parkā notika jaunatnes iecienītais folkfestivāls. Par tā dvēseli kļuva dziesminieks Valdis Atāls. Divas dienas un naktis Pils parkā skanēja jaunas un senas dziesmas un brīvdomīgas runas. 14. jūnijā jau dažviet Latvijā tika atzīmēta 1941. gada latviešu izvešanas piemiņas diena. Vides kluba aktīvisti bija griezušies Cēsu pilsētas izpildkomitejā (tagad- dome), lai dabūtu pulcēšanās atļauju. Tur viņiem bija atteikts. Tad 14. jūnija rītā Valdis Atāls devās pie Komunistiskās partijas Cēsu rajona komitejas pirmās sekretāres Austras Štaubergas. Savu sakāmo Valdis izteicis īsi: „Es lūdzu jūsu aizsardzību!” „Pret ko?” vaicājusi A.Štauberga. „Pret jums pašiem,” atbildējis Valdis. Tobrīd rajona augstākā amatpersona ne tikai pasākumu atļāva, bet arī pati apsolīja tajā piedalīties. Savu solījumu viņa turēja. Pievakarē baznīcas zvani pulcināja tautu Rožu laukumā. Skanēja dziesminieka Andra Mičuļa kokle un senatnīgās dziesmas. Ar ziedu klēpjiem un vainagiem rokās ļaudis kārtojās gājienam uz Gauju. Ar melniem apsējiem ap rokām gājiens devās uz Raiskuma tiltu, no kura upē tika mesti ziedi, kā sveiciens svešumā nomocītajiem tautiešiem. Miliči un čekisti no malas drūmi noskatījās mūsu gājienā, bet vairāk par indīgām piezīmēm neko neatļāvās. No viņiem esot dzirdēta replika, ka A.Štauberga to putru ievārījusi, lai nu pati izstrebjot. Man šis pārmaiņu laiks bija cerēts un gaidīts. Zēna gados lasījis Aleksandra Grīna „Dvēseļu puteni”, klausījies krusttēva stāstus par leģionāru cīņu gaitām un ikvakaru „Amerikas balss” radiožūžu ieaijāts, ar patiesu jūsmu metos iekšā notiekošajā. Man paveicās, jo atradās arī ausis, kas mani uzklausīja. Biju folkloras kopas „Dzieti” dalībnieks. No parasta kultūras nama ansamblīša kopa pārtapa par Atmodas laika skanošo spēku Cēsīs. Pateicoties kopas dziedošo dāmu atsaucībai un tās vadītājas Daces Balodes degsmei un talantam. Būdama lieliska mūziķe, Dace nepieļāva izskanēt nevienai falšai notij. Viņasprāt, kvalitāte nedrīkstēja ciest uz mācāmo dziesmu daudzuma rēķina. Tāpēc mēģinājumi prasīja īpašu koncentrēšanos no kopas dalībniekiem. Mākslinieciskā daļa bija Daces rokās, ideoloģija palika man. Es meklēju pa dainām aizvien jaunu un, manuprāt, atbilstošu dziesmu materiālu, ko kopai nācās iestudēt ik mēģinājumu. Toties Cēsīs un rajonā tajā vasarā it visur skanēja „Dzietu” dziedātās dziesmas. Pasākumu kļuva tik daudz, ka visur, uz kurieni tikām lūgti, nevarējām ierasties transporta problēmu un kuplā dalībnieku pulka dēļ. Tādēļ vasaras otrajā pusē izveidoju pats savu folkloristu komandu „Spurguļi”, kuri satilpa „Žiguļa” salonā. Manā kopā tobrīd darbojās Santa Rīdere, Ilze Žvarte, Līga Eglīte un Imants Ozoliņš. Latvijā šādu kopu tovasar radās daudz, un tieši tāpēc lielo pārmaiņu laiku Latvijā pasaule pazīst ar nosaukumu Dziesmotā revolūcija. Tuvojās Folkloras festivāls. Viena šī starptautiskā pasākuma diena bija paredzēta arī Cēsīs. Lai saskaņotu gaidāmā notikuma norises, no Rīgas ieradās folkloras kustības vadītāji Helmi un Dainis Stalti. Klātesot vietējiem partijas un pilsētas varas pārstāvjiem, Dainis Stalts ironiski noprasīja:” Vai tad tos norvēģu karogus paši šūsiet?” (pasākumā bija paredzēta Norvēģijas folkloristu dalība). Iestājās neveikls klusums, kuru pārtraucu, sacīdams: „Nezinu, kā nu būs ar norvēģu karogiem, bet ar mūsējo es gan tevi sagaidīšu!” Varas pārstāvjiem kļuva skaidrs, ka viņiem no neērtā Latvijas simbola izvairīties neizdosies.
Bija grūti atrast ķiršu sarkanas krāsas audumu. Krāsojām paši ar Atāla jauktajām krāsām. 14. jūlijā Cēsu Izstāžu namā bija paredzēts pasākums, veltīts Latvijas karavīru piemiņas vietām. Uz turieni mēs ar Imantu Timermani karogu nesām cauri pilsētai satītu. Bija pievakare, un daudz cilvēku pa ceļam nesatikām. Kāda vecāka gadagājuma sieviete sasita plaukstas un jūsmīgi izsaucās: „Tas taču īsts, tāds, kā mums reiz bija!” Abas zāles bija stāvgrūdām pilnas ar klausītājiem. Protams, piedalījās arī redzamākie vietējās varas pārstāvji. Pasākumu atklājot, dziedāja folkloristi. Virs viņiem no kāpņu laukumiņa pirmo reizi pēc 50 gadu pārtraukuma atraisījās sarkanbaltsarkanais karogs. Dziesmai izskanot, zālē nebija skaļu ovāciju. Visu acis jūsmīgi vērās karogā kā neredzētā brīnumā. Līdz vēlai naktij tika atklāti runāts un spriests par daudzu gadu desmitu laikā noklusēto. Dažu runātāju sadūšoties un atrast pareizos vārdus mudināja sarkanbaltsarkanā karoga klātbūtne kā apliecinājums, ka brīvības stunda ir situsi. 16. jūlijā uz pilsētas robežas cēsnieki sagaidīja folkloras festivāla atbraucējus. „Skandinieki” ar saviem karogiem tuvojās mums- sagaidītājiem, bet pretī ar pašdarināto karogu rokās devos es. Sveicinoties sakrustojām karogus, lai apliecinātu mūsu vienību un brīvības gribu. Pēc īsas tikšanās „Skandiniekus”, norvēģu un lietuviešu folkloristus sasēdināja atpakaļ autobusā un aizveda uz pilsētas centru. Sagaidītāju pulciņš izklīda, pie Cēsu robežstaba palikām mēs ar Valdi Atālu, folkloras kopu”Dzieti” un muzicējošo Cālīšu ģimeni. Arī mums bija jādodas uz centru, uz festivāla norises vietu pils dārzā. Bija izveidojies dīvains gājiens. Priekšā Cālīši zirga pajūgā, aiz ratiem mēs ar Valdi. Man rokās karogs, bet draugam plecos mazā Elizabete. Aiz mums folkloras kopa Daces Balodes vadībā. Pa Rīgas ielu mums pārvietoties neatļāva- traucēšot transporta kustību. Bija jāmet pamatīgs līkums pa Zvirbuļu ielu un gar dzelzceļu. Pa toreizējās R.Zorges ielas dzīvojamā masīva namu logiem ļaudis ieinteresēti vēroja mūsu muzicējošo un karogoto procesiju. Pie stacijas pagriezāmies pa Raunas ielu. Pilsētas centrs bija ļaužu pilns. Mēs lepni pārgājām Uzvaras laukumu. No sava pjedestāla uz mums izbrīnīts noskatījās pasaules revolūcijas vadonis Vladimirs Ļeņins. Pils ielā Valdis palūdza, lai karogu iedodu viņam, jo viņš to gribēja nest gar čekas māju (tagadējo prokuratūru). Par brīvdomību šīs iestādes bieži vajāts, viņš tagad izbaudīja saldo triumfa brīdi. Tā Latvijas karogs atgriezās savā vēsturiskajā dzimtenē- Cēsīs.
Vasaras vidū notika mēģinājumi apvienot politiskos spēkus Latvijas neatkarības atgūšanai. Jau jūnija beigās izskanēja Tautas frontes vārds. Jūlija vidū rakstnieks Viktors Avotiņš pulcēja Atmodas aktīvistus Kino darbinieku biedrības telpās Rīgā. Šajā pasākumā no Cēsīm bijām ieradušies Valdis Atāls, Imants Timermanis un es. Izrādījās, ka esam vienīgie saieta dalībnieki no Latvijas novadiem. Pēc nedēļas mūs ar Atālu aicināja piedalīties televīzijas raidījumā par Tautas frontes veidošanu.
Augusta pēdējās dienās pie manis darbnīcā Vaļņu ielas namiņa pažobelē atnāca arhitekts Ēriks Ozoliņš. Viņš paziņoja, ka Cēsīs jādibina Tautas frontes atbalsta grupa. Protams, tur apvienojās visi jau pusgadu darbojušies aktīvisti – Timermanis, Broks, Ozoliņš, Atāls, Šatrovska, Rozenšteins, Skulte, Vaičūne un es. Tautas frontes koordinācijas centrs tika iekārtots manā darbnīcā. Ievilku paralēlu telefonu no dzīvokļa. Mans uzdevums bija atbildēt uz zvaniem, skaidrot ļaudīm Tautas frontes mērķus, reģistrēt biedrus topošajai organizācijai. Telefona zvanu un apmeklējumu laiks sākās no pulksten 9. Līdz tam, rīta agrumā, es uz divriteņa apbraukāju draugus un paziņas, iesaistot tos frontē. Droši vien neviens nezina, ka par Cēsu tautfrontiešiem nr. 1 un 2 kļuva pazīstamais saksofonists Zintis Žvarts un viņa sieva koklētāja Ilze. Tos pirmos no gultas piecēlu un pārliecināju iestāties organizācijā.
Tagad saprotu, ka daudziem jo daudziem tās vasaras un turpmākā laika notikumu gaita prasīja īstu dvēseles lūzumu. Līdzšinējā audzināšana, izglītība un darbs bija izveidojuši noteiktu sadzīves stereotipu, ar kuru jo labi bija pratuši sadzīvot. Tagadējās pārmaiņas bija kā lēciens nezināmajā. Tomēr Atmodas laiks lika ierunāties dziļi zemapziņā slēptai iekšējai balsij un meklēt savu vietu gluži citā pasaulē. Daudziem tas izdevās. Ar vietējo varu bija izveidojies tāds kā mierīgas līdzāspastāvēšanas dialogs. Jūnija sākumā partijas komitejā, Radošo savienību plēnumu pieminot, tas ticis no-
saukts par ienaidnieka midzeni. Jūlija vidū, tuvojoties starptautiskajam folkloras festivālam „Baltica”, pilsētas vara jau centās izrādīt labvēlīgu attieksmi pret notiekošo. Uzvaras laukumā, paša Ļeņina pieminekļa (tautā saukts ļeņineklis) tiešā tuvumā, tur, kur pilsētnieki mēdza barot pīles, parādījās finiera plakāts. Tā vienā pusē bija uztrieptas Padomju Latvijas karoga krāsas, bet otrā- sarkanbaltsarkanās. Vidusdaļu iezīmēja kāds spārnots čekas ģenerāļa Borisa Pugo izteiciens. Festivāla dienā virs Rožu laukuma plīvoja vimpelis, kuram bija līdzība ar Latvijas karogu. Droši vien tāpēc, lai kāds no Rīgas vai Maskavas augstākstāvošajiem biedriem nepārprastu, ka Cēsis jau oficiāli pacēlušas strādnieku šķiras ienaidnieku karogu, uz tā jautri rotaļājās auseklīši. Neiztikām arī bez kurioziem. Septembrī, īsi pirms Tautas frontes konferences meža skolā sanāca kopā nu jau sakuplojusī TF Cēsu atbalsta grupa. Spriedām par gluži tehniskām lietām pasākuma veiksmīgai norisei. Par kultūras nama zāles noformējumu sākās debates- vai sarkanbaltsarkanais karogs būtu vajadzīgs. Izskanēja viedoklis, ka tomēr esam Padomju Savienības sastāvdaļa un dzīvojam Padomju Latvijā, vai sarkanbaltsarkanā karoga klātbūtni varas iestādes neuzskatīs par provokāciju. Es centos argumentēt karoga nepieciešamību ar to, ka visas vasaras garumā ar karogu rokās esmu piedalījies jo daudzos pasākumos un atteikšanās no tā būtu īsta atpakaļrāpulība. Šo jautājumu tika nolemts izšķirt ar balsošanu. Manu viedokli atbalstīja tikai I.Timermanis un vēl kāds. Biju ne pa jokam saskaities. Pēc pāris dienām pie manis atnāca V.Atāls un paziņoja, ka lēmums ir pārbalsots, ka karogs rotās konferences zāli un es varot nākt atpakaļ.
Dažu nedēļu laikā bija savākti vairāki simti biedru. Septembra beigās kultūras namā notika Cēsu Tautas frontes dibināšanas konference. Pēc nedēļas Rīgā, Dziesmusvētku estrādē, pulcējās grandiozs mītiņš, dienu vēlāk, sanākot nodaļu pārstāvjiem, tika nodibināta Latvijas Tautas fronte. Trešās Atmodas laikā tai bija vienojoša nozīme.
Komentāri