, DA Cēsu Valsts ģimnāzijas skolniece
Mums visapkārt ir tik daudz izvēļu un iespēju, apkārt dažādas dzīves un pat pasaules. Pietiek pastaigāties pa Rīgas centru, lai saprastu vārda 'dažādība' īsto nozīmi. Tilts, kam vienmēr piedēvēta savedēja un pārcēlāja simbolika, šeit pie katras rokas ved atšķirīgas pasaules.
Augšpus tilta steidz galanti, piecmetrīgi limuzīni, kuros sēž divstāvīgas iebalzamētas frizūras un uzmanīgi vēdina svaigo manikīru. Pa to brauc arī biržas brokeri un banku īpašnieki ar spīdīgi melniem biznesa portfeļiem un puskilogramīgām zelta ķēdēm. Virs tilta manāma mūžīgā steiga, satraukums par to, ka varētu nokavēt tik ļoti svarīgo tikšanos vai zaudēt darījumā ieguldīto valūtu.
Zem tilta, jā, tur ir cita pasaule – šķiet pat nedaudz mierīgāka. Cits stāv kājās un spēlē kādu pazīstamu melodiju vai dzied, jo akustika šeit patiešām diezgan laba. Cits sēž zemē un nolemtu acu skatienu raugās garāmgājējos. Daži iemiguši uz aukstā betona, iespējams, lai sapņotu par labāku rītdienu. Vēl citi mierinājumu rod, ieskatoties pudelē. Un ir tur otrādi apliktas cepures, mazi, patukši trauciņi vai pastiepta rūpju sagrauzta plauksta, kas cer, ka starp vien un divsantīmniekiem kādreiz kāds iemetīs arī ko vērtīgāku.
Nesen neapzināti izgāju šo maršrutu. Gribas teikt – likteņa ironija! Divu tik dažādu pasauļu līdzāspastāvēšana vienlaikus izraisa gan smaidu, gan sāpīgu nostalģiju. Un es, kā dzied Prāta Vētra, ” Un es stāvu tam visam pa vidu, tomēr nezinu, kurā pusē.” Pieņemu, ka man dota šī unikālā iespēja redzēt abas pasaules un izvēlēties, kurā vēlētos nokļūt. 50:50, viss ir katra paša un arī manās rokās.
Esmu zem tilta – redzu dzīvi un cilvēkus, ko mēdz saukt par maznodrošinātu, bezpalīdzīgu, nožēlojamu, pat kaunpilnu. Vai man viņu ir žēl? Noteikti – nē! Kā teic tautas sakāmais – katrs nu reiz pats ir savas laimes kalējs. Jādomā, ka ar izkalto laimi šie ļaudis ir apmierināti.
Uzkāpju uz tilta. Visnotaļ dinamiska pasaule – augstākā sabiedrība, laika trūkums organismā, izsmalcinātība, 21.gadsimta egoisms, kas izliekas neredzam pirmā stāva dzīvi. Vai man viņu ir žēl? Varbūt mazliet, jāteic kā populārā dziesmā – skrienot, skrienot un skrienot tu tāpat visu nesasniegsi, visu pasaules naudu nenopelnīsi.
Kur cilvēki jūtas laimīgāki? Grūti atbildēt – ir tikpat daudz nelaimīgu miljonāru, cik laimīgu bezpajumtnieku. Katrs pats ir izvēlējies savu ceļu. Varbūt pat citreiz vīrs ar sausu maizīti kabatā un gaišām domām sirdī ir laimīgāks un no dzīves redz vairāk kā naudas gultās guļošie karjeristi. Mūžīgā steiga liedz redzēt gadalaiku maiņu, sajust, ka viss tomēr neaprobežojas ar materiālo pasauli. Taču, no otras puses, laikam nevajag ieslīgt galējībās, iespējams, zelta vidusceļš jeb vidējais aritmētiskais ir tas piemērotākais. Jo laimīgs taču ir tas, kuram pietiek. Daļa bezpajumtnieku pārliecināti apgalvo:” Man ir viss, esmu laimīgs!”. Turpretī daļai miljonāru nepietiek pat ar sešām savrupmājām dažādās valstīs, jahtu un salām Klusajā okeānā.
Šīs pasaules ir tik dažādas, taču robeža starp tām – trausla kā tikko izlieta Jaungada laime. Ir tik daudz stāstu, kā cilvēki krīt no saviem augstumiem. Ir pavisam vienkārši no tilta augšas nokļūt zem tā – neveiksmīgi darījumi, draudzība ar zaļo pūķi, skandāli, pirmās padošanās, un cilvēks jau gandrīz lejā.
Retāk, bet ļaudis no tilta apakšas prot uzrāpties arī augšā, tā ir liela cīņa ar sevi, bet šeit vietā ir teiciens: ja kaut ko ļoti vēlas, viss ir iespējams, tikai jārīkojas. Ko izvēlēšos es? Bet ko jūs? Vai mums vispār kaut kas jāizvēlas un jānodarbina prāts ar šādiem jautājumiem? Iespējams, daudzi teiktu, ka atnāks liktenis un pats visu saliks pa plauktiņiem, taču kāds domātājs ir teicis: “Laimes dieviete apciemo to, kurš strādā kā lauva. Tikai niecības saka: “Viss atkarīgs no likteņa!”” Strādāsim kā lauvas, tieksimies pēc saviem mērķiem un dzīvosim tā, lai mums pietiek!
Komentāri