“Mammai ir kupris. Bērns spēlē cīņu ar varu. Tēti kāds sargā” – tāds ir gleznotājas Rasas Jansones secinājums, trīs gadus portretējot latviešu ģimenes. Māksliniece sākusi sociāli ievirzītu mākslas projektu, uzrunājot mazu bērnu mammas, lai tās fotografētu un pēc tam uzgleznotu mākslas darbu ar izteikti sociālu zemtekstu “Barošanas migla”. Tā kā fotografēšanas laikā “sīkie” visu laiku novērsuši mammu uzmanību no uzdevuma pozēt, gleznotājai Rasai Jansonei radusies jauna doma – gleznot arī bērnus.
Rasa Jansone stāsta: “Sievietes zināja, ka viņas fotografēju, lai gleznotu kā mammas, kuras maldās barošanas miglā, jo viņām ir mazi bērni. Kad šo darbu sāku, pašas meitiņai bija četri gadi. Es labi redzēju, kas notiek ar manām draudzenēm – mazu bērnu mammām. Tādā brīdī sieviete ir tādā kā barošanas miglā. Tajā sieviete var turpināt dzīvot arī tad, kad bērniņš fiziski vairs nedzer mātes pienu. Maza bērna dzīve ir sarežģīta. Mammas pieredze, mazo audzinot, mēdz būt arī sāpīga. Sabiedrība gan domā pretēji un tikai jūsmo, ka sievietei ir bērniņš. Ir jau arī jauks šis laiks, bet to pavada arī daudz grūtas pieredzes, kuras mammas izdzīvo.”
Rasa Jansone stāsta: “Reizēm mazu bērnu mammas jūk prātā. To gribēju uzgleznot. Sabiedrības uzskata – ja mamma ir mājās kopā ar mazuli, tad viņas ikdiena paiet, īpaši neko nedarot.” Māksliniece vēlas sabiedrībai atdarīt acis: “Es pārzinu glezniecību arī kā mediju, māku glezniecību izmanot, lai paspilgtinātu sociālas lietas. Gleznās sievietēm ir saglabāta portretiskā līdzība, un mammas katra sevi pazīst, bet gleznotas viņas ir tā, it kā iemiesojušās savos bērnos. Sievietes pazaudējušas savu vārdu. Mēs taču mēdzam sievietes saukt bērnu vārdos – Eduarda un Madaras mamma! Tā izdarīju arī es savās gleznās.”
Māksliniece cer, ka izstāde skatītājos raisīs pārdomas, kurā brīdī barošanas migla ap sievieti izklīst, un piebilst par piemēriem no dzīves, kad tāda migla neizklīst pat nekad. “Man liekas, ka jēdzienu “barošanas migla” dzirdēju pa radio sakarā ar bērnu kopšanu, bet, iespējams, pati atrodoties šādā miglā, to izdomāju,” atzīst Rasa Jansone.
Sievietes fotografējoties runājušas par bērniem, pēc tam arī par bērnu tētiem un tikai pēc tam – par sevi. Mākslinieces ceļš šajā ciklā bijis pretējs – vispirms mammas, tad bērni, tad tēvu portreti.
“Kad sāku īstenot savu trešo ideju – portretēt tēvus -, gāja trakāk.” Daļa tēvu uz gleznotājas aicinājumu fotografēties neatbildējuši vispār, tomēr daži vīrieši labprāt atsaukušies portretēšanas projektam, lai gan nedzīvo kopā ar savu bērnu mammām. “Bija tēti, kas ilgstoši dzīvo laulībā, bet negribēja, lai tiktu uzgleznots vīrieša sociāls portrets. Ar viena bērna tēvu man bija ļoti ilgi jārunā – divas stundas. Kad saruna pie ugunskura bija galā, vīrietis sacīja: “Ja tāda tā ideja – ģimeņu sociāla pētniecība, tad esmu ar mieru.””
Sarežģītais sarunu process pašu mākslinieci un tagad arī skatītājus vedina uz pārdomām, tās ir dažādas – gan par “ģimenes lietām”, gan par Latvijas sabiedrību, tajā skaitā dzimstības samazināšanos. Interesantākā māksliniecei bijusi sieviešu reakcija – kā viņas sargās savus vīriešus no iespējamām grūtībām. Sievietes par ģimenes smalki veidoto mehānismu teica: “Esi uzmanīga, tava darbošanās var tikt tulkota kā uzbāšanās, kā vajāšana. Ar tētiem prātīgi!”
To, ka ģimeņu mehānisms ir smalks, var ātri sabirst, pirmie ierauga bērnudārzu un skolu pedagogi. Nereti viņi nonāk neveiklā situācijā, aicinot bērnu iesaistīt mājas uzdevumu risināšanā mammu un tēti, un tā pedagogiem nākas uzzināt, ka ģimene ir nepilna. “Kā vadīt stundu par ģimenes vērtībām, tas tagadējos laikos audzinātājiem jau ir izaicinājums,” saka Ērika Arāja, latviešu valodas skolotāja, klases audzinātāja un reizē direktore Dzērbenē. “Tas tāpēc, ka lauku pamatskolā lielākā daļa audzēkņu ir no nepilnām ģimenēm un daudzas ģimeniskas tēmas viņiem sāp.” Skolotājām jāaizdomājas, ka jābūt kā psihologam. “Runāt par vīrišķību, pašapziņu un cieņu nozīmē bērniem no nepilnām ģimenēm stāstīt viņiem ko pilnīgi nesaprotamu. Daudzi taču aug bez tēva. Ja skolēna ģimenē ir vectēvs, tad tā jau ir laime. Tad bērns vismaz kaut ko saprot no ģimeniskām vērtībām,” nopūšas Ērika Arāja.
Valsts institūcija, kurai uzdots piedzīt bērnu audzināšanai nepieciešamos uzturlīdzekļus no vecākiem, kas paši tos nemaksā, “Druvu” informēja, ka aptuveni seši procenti ir to gadījumu, kad valsts samaksā sieviešu “parādnieču” vietā, jo viņas pašas par sava bērna audzināšanu neinteresējas. Vairāk nekā 90 procenti no nesamaksāto uzturlīdzekļu summas ar valsts starpniecisko darbību nonāk ģimenē pie bērniem, kuru tēvi par viņiem nerūpējas. Oktobrī Latvijā izmaksātā summa sasniedza 21 795 eiro. Bērnu uzturēšanai no valsts izmaksā nepieciešamo minimumu. To bērnu audzinātājs saņem vecāka vai vecāku vietā, ja ir tiesas lēmums. Mēdz būt, ka nepilnā ģimenē aug divi, trīs bērni un katram ir savs tēvs, bet neviens no viņiem par savu bērnu nerūpējas. Juriskonsulte Sintija Šauriņa, kura valsts institūcijās strādā uzturlīdzekļu piedziņas jomā, secina – tiesu pieņemtu un valstij iesniegtu dokumentu skaits par uzturlīdzekļu piešķiršanu bērniem palielinās.
Daudzas mātes bērna audzināšanā turpina pildīt visu ģimenes pieaugušo lomas. Tātad Latvijā mātes “kuprītes”, kā tās dēvē māksliniece Rasa Jansone, ir un būs vēl ilgi.
Komentāri