Iet dabā – tur iemācīties iekurt uguni, iegūt ūdeni, no dabas materiāliem izveidot mājvietu – to visu Mareks Dombrovskis noskatījis pārgājienā Lielbritānijā.
“Tur ievēroju tēvu ap 60 gadiem un dēlu ap 40,” stāsta Mareks, kuru pārsteigušas abu līdzsvarotās attiecības. “Abi pārdomāja, kā taisīs naktsmītni, kā iegūs uguni, ko ēdīs. Tas notika tik dabiski. Viņi mīlīgi, it kā spēlējoties, apmainījās ar vārdiem. Tajā brīdī sapratu vērtību, kāda viņiem abiem ir, ja jau tēvs joprojām ir gatavs ar dēlu doties pa mežu, ar dēlu būt kopā piedzīvojumā. Man pašam aug dēls, tāpēc aizdomājos, cik daudz laika ikdienā esmu kopā ar dēlu – vai ejam pastaigāt, makšķerēt.” Mareks Dombrovskis stāsta, ka tieši tad radusies ideja par pārgājienu veidošanu tēviem un dēliem. Mazie tajos varēs mācīties no tēviem, kas darāms, ja esi nosalis, ja aukstumā jāiekur uguns, lai uzvārītu tēju. “Tas ir sākums iniciācijai, kad puika kļūst par vīrieti – cilvēku, kurš turpmāk spēs rūpēties un dot.”
Biedrība “Izdzīvošanas skola”, veidojot programmu pirmajam pārgājienam (tas noticis janvārī pirms diviem gadiem), izvēlējusies gājienu no Braslas līdz Gaujai. “Kad gatavoju trasīti un paliku pa nakti pie upes, ārā bija mīnus 27 grādi. Nākamajā dienā, kad bērniem bija jānāk pa šo maršrutu, jātiek līdz Gaujas ietekai, par laimi, laika apstākļi nebija tik dramatiski. Temperatūra laukā bija mīnus 15 grādi.”
Jaunākajam puikam, kurš ar tēvu paveicis šo pārgājienu, bijis vien septiņarpus gadu. Vērojot tēvu un dēlu attiecības pārgājienā, Mareks sapratis, ka māca mērķtiecību. Tētis mazāko puiku – 7,5 gadus veco- dažubrīd panesis, citu brīdi pavilcis aiz rokas kalnā: “Par visu, kas piedzīvots kopā ar tēti, dēls pēc tam bija ļoti, ļoti laimīgs un teica: “Tēti, tā bija mana laimīgākā diena visā gadā!””
Tēvi jutās tāpat kā dēli, tikai ar vēl lielāku azartu gāja un uzņēmās atbildību.
Mareks Dombrovskis skaidro, ka ikviens pārgājiens aicina pārvarēt grūtības, bet tā nav tikai konkrētu grūtību pieveikšana. Arī dzīve nav viegla. Iespējams, tieši kopā ar tēvu piedzīvotais zēnam, kad tas izaugs, dos pirmos impulsus, kā rīkoties, ja būs patiešām grūti.
Sadarbības prasmes veidošanu, vīrišķo zināšanu apgūšanu tieši dabā biedrības dalībnieki skaidro ar dabas varenuma izjūtu baudīšanu. Vasarā ir spilgta un patīkama vide, rudens lietavās un ziemas vētrā, kad daba ir spēcīgāka par mums, asāki ir jautājumi – ko darīt, ja ir auksti, gribas ēst, māc nogurums. Zēniem, kas iet kopā ar tēvu, jāatbild sev, vai apstāties un gaidīt palīdzību no citiem, vai arī meklēt iespējas pašiem padarīt situāciju komfortablāku. Janvārī atkal iecerēts pārgājiens. Tā rīkotāji no biedrības “Izdzīvošanas skolas” cer, ka tā būs īsta ziemas diena.
Vidzemnieki nav vienīgie, kuri rīko līdzīgas izdzīvošanas skolas – pārgājienus dabā. Sociālie tīkli rāda, ka tādas ir vairākas. “Mums ir arī izdzīvošanas programma Pāvilostā pie jūras, kuras laikā it kā apgāžas plosts, jahta vai noticis ugunsgrēks uz jahtas,” stāsta Mareks Dombrovskis. “Tāpēc jālec jūrā, parūpējoties par sevi un citu cilvēku glābšanu. Šis piedzīvojums, izspēlējot notikumus uz glābšanas plosta, jūrā ilgst trīs četras stundas. Savukārt Api esam izvēlējušies par vietu ziemas izdzīvošanas kursam. Tur aicināti vīri, kuri vēlas izaicināt sevi pašu. Piedzīvojums notiek trīs diennakšu garumā.”
Komentāri