Profesionālie teātri, kāds ir arī Valmierā, tagad Latvijā tiek uzskatīti par ļoti nozīmīgām, radošām industrijām. Tie ir uzņēmumi, kuri ne tikai rada radoši veidotu notikumu, bet arī ikdienā “saražo” produktus, kurus var veiksmīgi pārdot. Valsts, tas ir, Kultūras ministrija, sagaida, lai katrā sezonā valsts teātri “saražotu” pēc iespējas vairāk oriģinālu produktu – skatītāju ļoti pieprasītas un reizē kritiķu ļoti augsti novērtētas izrādes.
Spēlmaņu nakts notikums
Tas, ka valsts televīzija katru 23. novembri rīko tiešraidi no teātru darbinieku Gada balvas sarīkojuma “Spēlmaņu nakts”, liek domāt, ka šāda publicitāte teātriem viņu radošajā uzņēmējdarbībā ir ļoti noderīga. Par to, ka teātrī ar katru gadu arvien vairāk sacenšas par skatītāju uzmanību, šogad novembra nakts pārraidē liecināja televīzijas kameru nemitīgā pavēršanās ne tikai pret aktieriem un režisoriem zālē. Nemitīgi tika rādīti teātru direktori, viņu sejas izteiksmes, teātrim tiekot vai netiekot pie kādas no kārtējām “Spēlmaņu nakts” balvām. Valmiera ir lielākā biznesa pilsēta Vidzemē un reizē arī teātra biznesa pilsēta. Tas ir Latvijas valsts un reizē arī Valmieras pašvaldības atbalstīts bizness. LTV1 kameru ugunīs bija arī Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Sniedze.
Valmierieši ar pagājušās sezonas veikumu teātrī izkonkurēja sāncenšus no Rīgas, Liepājas un Daugavpils, saņemot “Spēlmaņu nakts” balvu nominācijā “Gada mazās formas izrāde”. Apzinoties, ka tādējādi šī izrāde gūs paaugstinātu skatītāju interesi, teātra vadība jau nākamajās dienās paziņoja, kur un kad izrāde “Smaržo sēnes” martā un aprīlī tiks spēlēta ārpus Valmieras.
Luga, kuru aizliedza
“Šī izrāde skatītājiem liek domāt, kā jebkurš labs mākslas darbs. Taču daļa skatītāju nespēj saprast izrādes kopējo domu. Ceru, ka saņemtā balva atvērs acis arī mūsu kolēģiem teātrī, kuri kritizē režisora Mārtiņa Eihes iestudējumu. Ceru, ka izrādi tagad spēlēsim biežāk,” saka Aigars Apinis, kuram uzticēta padomju laiku čekista loma.
Par oriģinālo risinājumu, kas šodienas cilvēkus varētu ieinteresēt dramaturga Gunāra Priedes 1967. gadā sacerētajā lugā “Smaržo sēnes”, izrādes režisors Mārtiņš Eihe teicis: “Šī patiešām ir Gunāra Priedes labākā luga. Tik patiesi un godīgi – tā, kā tas bija, tolaik vēl neviens neuzdrīkstējās runāt. Nav nekāds brīnums, ka lugu aizliedza uzvest un dramaturgu apklusināja. Lugas vēstījums ir aktuāls arī šodien. Divi cenzori pastāv joprojām – nauda un iekšējā cenzūra. Šodien mēs ne tikai drīkstam par to runāt, bet mums ir jārunā!”
Populārākais padomju laika latviešu dramaturgs Gunārs Priede kļūst par pirmo un vienīgo aizliegto latviešu lugas autoru. Tas notiek tāpēc, ka dramaturgs atļāvies ironizēt par nomenklatūras darbinieku dzīvi un “tradīcijām”. Mārtiņa Eihes izrāde liek aizdomāties, cik ironiski, ka sacerēto lugu “Smaržo sēnes” atzina par māksliniecisku neveiksmi. Ja atzinums būtu cits, tad lugas aizliegumam to iestudēt varēja sekot arī citas principiālas represijas pret tiem, kas “nevajadzīgi” domā un vēl raksta.
110 km no Rīgas
Nav šaubu, ka šīs vienas izrādes dēļ tagad no galvaspilsētas uz Valmieru trauksies teātra mākslas mīļotāji. Tas liek domāt, ka Valmieras radošā industrija dos savai pilsētai zināmu ekonomisko pienesumu. Par Valmieras teātri atkal palielināsies skatītāju interese. Pilsēta Gaujas upes krastos, kur kopš pagājušā gadsimta vidus koncentrējas Vidzemes un valsts mēroga ražošanas un tirdzniecības uzņēmumi, sevi turpina apliecināt arī kā augstas raudzes mākslas produktu ražotāja. Teātris strādā ne tikai Vidzemes skatītājiem, arī rīdziniekiem un vēl tālākiem. Šāds mērķis uzstādīts jau kopš 90. gadiem, kad Valmieras Latviešu biedrības celto koka namu nomainīja teātra ēka ar vairākām skatuvēm. “Smaržo sēnes” uzvesta Apaļajā zālē, kur skatītāju simts burtiski aplenc izrādes vietu. Tā ir izrāde, uz kuru nākamo pusgadu, gadu biļetes brīvi nebūs pieejamas, jo būs pieprasītas.
Regīna Devīte, uzveduma “Smaržo sēnes” izrāžu vadītāja, reizē arī viena no aktrisēm stāsta: “Protams, mēs cerējām saņemt “Spēlmaņu nakts” balvu! Esmu tik priecīga! Izrāde ir interesanta un reizē savdabīga, jo Mārtiņš Eihe atradis jaunu paņēmienu, kā to spēlēt. Skatītāji redz dramaturga Gunāra Priedes talantu un drosmi. Mēs centāmies izrādē ienest tā laika – 60. gadu – sabiedriskās noskaņas. Lai to panāktu, radoši eksperimentējām.”
Izrādē neparastās spēles dēļ aktieriem jāstrādā kolektīvi un ļoti precīzi. “Nevienu vārdu, nevienu kustību nedrīkst nokavēt, tad tiks izjaukts ansambļa darbs,” par darba uzdevumu izrāžu vakaros stāsta Regīna Devīte. “Mēs šaubījāmies, vai režisora ideju varēsim īstenot, bet ticējām viņa radošajam plānam. Visi uzticējāmies, un režisoram izdevās kolektīvu saliedēt, lai tas pārliecināti nospēlētu. Lūk, arī rezultāts!”
Aktieru vēlēšanās
Jautāta, kā valmierieši devās uz balvu pasniegšanas ceremoniju Rīgā, Regīna Devīte uzsver, ka tā bijusi parasta darbadiena teātrī ar kārtējo mēģinājumu un to, ka nākamā diena arī būs aktīvi noslogota. “Darba ritms teātrī ir tik saspringts un cilvēks tik nostrādājies, ka lāga negribas braukt uz sarīkojumu Rīgā,” stāsta izrāžu vadītāja Regīna Devīte, viņai šis ir arī skaidrojums, kāpēc pats režisors Mārtiņš Eihe nebijis klāt “Spēlmaņu nakts” balvas saņemšanā. Teātra balvas iegūšana nav aksioma, tā ir zināma veiksme, jo kā gan lai izmēra radošu darbu. Tas nav ne sports, ne arī izmērāma ražošana.
Izrāžu vadītāja Regīna Devīte stāsta, ka arī tagad, kad pagājušas divas nedēļas kopš iegūta galvenā balva vienā no nozīmīgākajām nominācijām, neesot bijis pat laika sanākt kopā un nosvinēt šo notikumu. “Ļoti ceru, ka balva dos oriģināli izveidotajai izrādei plašāku ievērību un mēs “Smaržo sēnes” varēsim spēlēt vēl vairāk. Savam teātrim novēlu vēl vairāk tādu radošu, neparastu projektu, kas patīk gan skatītājiem, gan kritiķiem. Diezgan bieži mēdz būt tā, ka vieniem patīk, otriem ne,” saka R. Devīte.
Valmieras teātrī māksliniecisko seju veido 30 štata un ap 15 ārštata aktieri. Izrāžu veidošanā teātra vadība pieaicina dažādu paaudžu režisorus. No vecākās paaudzes tie ir Felikss Deičs un Varis Brasla, no vidējās paaudzes Mārtiņš Eihe un Indra Roga, no jaunās paaudzes Reinis Suhanovs, Jānis Znotiņš, Inese Mičule, Viesturs Meikšāns un Elmārs Seņkovs.
Komentāri