Senāki “Druvas” lasītāji cēsnieci Dinu Kļaviņu atceras kā avīzes žurnālisti un redaktori, pēcāk žurnāla “Ievas Māja” pirmo redaktori. “Žurnālisti mēdz teikt – katra diena ir jaunumu krātuve, tāpēc šis darbs nekad neapnīk. Daļēji tā ir, tomēr rutīnas aplis savelkas. Iešana pa apli bija viens no iemesliem, kāpēc atkāpos no žurnālistikas,” saka Dina. Bija dažādi mēģinājumi pārkārtot dzīvi, bet nu jau vairāk nekā divus gadus Dina ir pašnodarbinātā, un viņas laiku aizņem ekoloģiska materiāla sveču izgatavošana.
“Man allaž bijis svarīgi izmantot izdomu, izjūtu un kreativitāti – īpašības, kas ļauj veikt izklupienu no ikdienas, vienlaikus dodot gandarījumu un iepriecinājumu gan sev, gan citiem. Vismaz pagaidām sveču radīšanai ļaujos kā procesam, nevis ražošanai,” saka Dina un uzsver, ka tas ir tāpat kā katram, kurš cep maizi vai žāvē gaļu, vai briedina jogurtus un cenšas līdzīgo raksturlielumu vidū atrast savu šķīrējpazīmi – pielikt neparastas sēkliņas, noturēt dūmos ilgāk vai pievienot citādus žāvēto augļu gabaliņus. “Protams, pret katru produktu ir tradicionālas prasības – pirmām kārtām kvalitāte. Ja to izdodas sasniegt, var sākt spēlēties,” uzskata Dina. Tā vienlaikus iespējams uztaustīt pircēju vēlmes, gaumi un prasības.
“Sākotnēji biju absolūti pārņemta ar eko ideju. Piedāvāt tikai “plikas” rapšu vaska sveces, kuru īpašības ir līdzinieces eko cienītāju jau iepazītajam sojas vaskam – divreiz ilgāks degšanas laiks salīdzinājumā ar parafīnu, nekādu kaitīgo izmešu, silti balts trekna piena tonis, bet smaržvielām – dabīgas ēteriskās eļļas. Zaļo tirdziņu galds izskatījās balts, kā no mātes miesām nācis. Skaisti, bet… neinteresanti. Patērētājs ievirzīja domas paralēlās sliedēs, jo gribas, lai ir arī jautrība un krāsainība,” pastāsta sveču gatavotāja. Tā kausētam vaskam pievienojās augu valsts košums, tiesa gan, kaltētā veidā. Ikkatrs augs ir pašas rokām vākts. Vasarās allaž mašīnā līdzi ir šķēres un grozs.
Līdzko Dina pļavā ierauga ko ievērības cienīgu, stājas ceļa malā un brien ziedu vākšanas notikumā. Pircēji pat sacījuši, ka viņas sveču bērniem būtu vajadzīga pase – tik personīgi tie ir. Baltās margrietiņas no Žagarkalna apkaimes, dzeltenās no Viļāniem, āboliņš no Priekuļu puses, biškrēsliņš no Gaujmalas, smilgas no Salacas, ugunspuķes no Balvu apkaimes, pīlādžogas, dzērvenes, lavandas, jasmīni…
Produkcijai pakāpeniski pievienojās arī laternas no parafīna un stearīna sakausējuma, krāsainību dodot gan ar dekupētiem zīmējumiem, gan krāsvielām. “Tā arī pircējiem saku un rādu – šeit uz galda ir absolūtais eko, šeit – jautrais klāsts ar dekupētām bildēm,” stāsta cēsniece.
Vienlaikus Dina piedāvā arī aromproduktus – smaržīgus piekariņus skapim. “Ir piekariņi medaljona formā, greznoti ar dabīgiem augiem, pūcītes. Zilonēnus veidoju nelabprāt, kaut pircējiem tie gluži labi patīk. Izņemot tos no veidnēm, bieži nolūst ausu un snuķa daļa, ” smejas Dina un atklāj, ka Adventa sākumā aromproduktiem piepulcēsies eņģelīši, nesot Ziemsvētku priecīgo vēsti. Lai piedāvājuma klāsts būtu bagātīgāks, viņa pamēģināja arī ziepju liešanu. Tagad uz tirdziņiem tiek vestas krāsainas, labi putojošas ziepītes ar zemeņu, ķiršu, citronu, lavandu, greipfrūtu smaržeļļu. Ik pa brīdim eļļu sortiments mainās, bet jau ir pircēji, kuri ziepes labprāt pērk.
Dina savu produkciju pārdod amatnieku tirdziņos, par tiem iepriekš informējot savā lapā Facebook Mia Candela. Viņa neslēpj, ka šādi darboties nav viegli. Īpaši, kad jāceļas nakts melnumā, lai brauktu uz kādu pilsētu, iekarotu tirdzniecības vietu, celtu īslaicīgo tirdzniecības mītni, jauktu to nost un atkal stūrētu mājup. “Piekūstu, protams. Bet vasarās redzu brīnišķīgus saullēktus, saņemu patīkamas emocijas no pircējiem, apgūstu iemaņas funkcionēt tirgus vidē. Amatnieku tirdziņos pārdevēju vidū satieku cilvēkus, kuri man ir kā dzinulis turpināt darīt. Ne jau ar to, cik, ko un par kādu naudu viņi pārdod, bet ar savu dzirksti un darba tikuma neizsīkšanas apliecinājumu. Ārsts un skolotājs, kuri atraduši jaunu aicinājumu, stāv vienā strīpiņā ar pensionāri adītāju un jauno māmiņu, rotaļlietu šuvēju. Kad esi liecinieks, ka tantei no blakus galda nopērk četrus lupatu grīdceliņus, kas “piedalīsies” deju lieluzvedumā – tas ir ko vērts,” emocijās dalās Dina.
Viņa atzīst, ka ļoti nepieciešams tirgus ideoloģiju pacelt jaunā gaismā. “Ja uz Rīgas Centrāltirgu tūlīt pēc tā atklāšanas esot nākušas smalkākās Rīgas dāmas dzert šampanieti, tagad vecā vide nivelējusies. Jā, var nopirkt svaigu, dažādu, dārgu, bet ticami labu preci. Rīgā Centrāltirgus sākumgadu funkcijas pārņēmis Kalnciema kvartāla tirdziņš, cenšas arī citviet. Ar tīkamām smaržām, izskatu un garšām, kas silda un iepriecina. Piedāvā- jums ir sirsnīgs un atbilstošs, ja vien pārvaldi savu maku,” saka Dina.
Komentāri