Vairai Kanderei un Aigaram Meijam jūlija sākumā būs atvaļinājums. Viņi kā vidējās paaudzes deju kolektīva ”Sadancis” dalībnieki brauks uz Deju svētkiem.
„Svētkus gaidām. Tie ir kas vārdos neizsakāms. Skatītājiem to nesaprast,” saka Vaira, bet Aigars piebilst, ka tās ir pozitīvas emocijas un prieks būt starp citiem.
„Bijām nopietni satraukušies, vai tiksim, strādāts daudz, bet prasības arī lielas. Arī dejas nav sirdij tik tuvas, bet svētkos laukumā raksti noteikti būs skaisti,” par gatavošanos svētkiem stāsta Vaira. Abi dejotāji atceras, ka pirms astoņiem gadiem kolektīvs palika bez mājām un, pirms kļuva piederīgs Liepai, daudz koncertējis, pierādījis sevi. Tas izdevies vien tādēļ, ka repertuārā bijušas Aijas Baumanes skaistās dejas, kuras patīk dejotājiem, kuras ar prieku skatās skatītāji.
Kolektīva repertuārā ilgu laiku bija viduslaiku dejas. Ar šo programmu pabūts daudzviet. „Man tās dejas īpaši nepatīk, par lēnām, bet Vairai patīk,” bilst Aigars, bet Vaira atklāj, ka, uzvelkot grezno tērpu, pārņem īpašas izjūtas. ”Pils dārzs vai zāle, skaista kleita, lēna deja – tās ir brīnišķīgas emocijas,” atzīst Vaira.
Vaira „Sadancī” dejo 25 gadus, kopš dibināšanas, pirms tam deju raksti tapuši „Varavīksnē”, kuras dejotāji arī izveidoja „Sadanci”. Aigars šajā kolektīvā ienāca ceturtajā sezonā. Pirms tam dejojis ”Raitajā solī”, tad nācies izvēlēties – ”Saulgrieži” vai „Sadancis”. Izvēli arī šodien uzskata par labāko. Abiem šie būs jau sestie Deju svētki Rīgā.
„Dejoju no sešu gadu vecuma ar nelieliem pārtraukumiem. Ja nebūtu dienests armijā, būtu deju kolektīva vadītājs, sāku mācīties, bija jāiet armijā,” atklāj Aigars.
Dejojot iepazinušies. Bet no atmiņas neizdzēšami ir 1993.gada Deju svētki, kuros viens otrā tā patiesāk ieskatījās. „Dzīvē tā gadās. Ja nebūtu nedēļa Rīgā, kas zina, vai šodien būtu kopā,” atceroties saka Aigars.
Dejošana abiem kļuvusi par ikdienas nepieciešamību. „Tas ir dzīvesveids. Kaut prasa upurēšanos, uzņēmību. Tā ir ziedošanās vaļaspriekam,” saka Vaira un piebilst, ka divatā vieglāk, ja vienam negribas iet uz mēģinājumu, otrs pamudina, jo kā tad viens dejos. „Divreiz nedēļā mēģinājumi, tas disciplinē. Zini, ka nākamajā vakarā nebūsi mājās, tātad jāizdara šodien. Un ne jau tad, ja nedejotu, mājās ko vairāk paveiktu, tā tikai liekas,” domās dalās Vaira.
Viņa ir „Sadanča” vēstures rakstītāja. Mājās daudzi albumi, kuros fotogrāfijas atgādina par koncertiem, braucieniem gan tepat pa Latviju, gan Somiju, Horvātiju, Kipru, arī kolektīva pasākumiem.
„Ceļot ir jauki, bet kopā ar savējiem vēl jaukāk,” saka Vaira un piebilst, ka grūti albumā fotogrāfijas sakārtot, jo draugi un „Sadancis” ir nedalāmi. Tad nu gadās, kādu bildi meklējot, īsti nevar zināt, vai tā ģimenes, vai deju kolektīva albumā.
„Dejotāji ir lustīga tauta. Vienmēr kaut ko izdomājam, lai pašiem un arī citiem būtu interesantāk. Abi esam tie lielākie kūdītāji uz ēverģēlībām. Pēdējais lustīgais pasākums bija ciemošanās pie ”Zeperiem” Līgatnē. Uztaisījām rāceņa vilkšanu. „Sadancī” mums iecienīti ir karnevāli, arī ekskursijās iemanāmies kādu sarīkot,” stāsta Vaira un piebilst, ka dejošana nav tikai sviedri, arī dzīvesprieka uzturēšana.
„Pirms Deju svētkiem galvā raisās pārdomas par to komercializāciju. Kolektīvu vadītajiem, kuri vairākus gadus strādājuši, lai šie svētki būtu, lai tos redzētu, jāpērk biļete. Vai nav absurds! Tie taču ir svētki dejotājiem un skatītājiem. Mēs neejam rādīt priekšnesumu, deja laukumā ir pavisam kas cits,” domās dalās Aigars, bet Vaira ir pārliecināta, ka abus Rīgā gaida skaista, deju rakstos izrakstīta nedēļa.
Komentāri