Pašvaldībām, kas pašas nodrošina skolēnu pārvadājumus, jāgādā ne tikai par autobusiem, lai tie allaž būtu kārtībā, svarīgi atrast arī šoferus, kuri gatavi katru rītu un vakaru veikt noteiktus maršrutus, lai nogādātu bērnus uz skolu un vakarpusē – atpakaļ mājās.
Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte norāda, ka var teikt paldies saviem pieredzējušajiem šoferiem, kuri rūpējas par autobusu, vienmēr ir precīzi. Jaunie šo darbu negribot, tāpēc labi, ka ir pieredzējušie, uz ko paļauties.
Guntis Jaunietis šajā novadā skolēnu autobusu vada trīs gadus, pirms tam bijis kravas automašīnas šoferis. Firmā, kurā strādājis, darba kļuvis arvien mazāk, līdz beidzies pavisam.
“Kādu laiku padzīvoju bezdarbniekos, tad atbrīvojās šī vieta, un tā iesāku. Pēc trim gadiem varu teikt, ka tas ir interesants darbs. Lai arī no malas varbūt šķiet, ka dienas rit vienādi, patiesībā jau viena no otras atšķiras. Atbildības nasta liela, gan braucot ar kravas auto, gan vadājot bērnus, savā šofera mūžā daudz kas piedzīvots.”
Guntars Cīrulis skolēnus Amatas novadā ved jau vairāk nekā 20 gadus . Sākumā tikai pirmdienās uz internātpamatskolu, bet piektdienās – aizvedis uz mājām. Tagad brauc katru dienu.
“Katru gadu maršruts nedaudz pamainās, kāds bērns beidz skolu, cits sāk, un mēs pielāgojamies. Bērni šajos gados nav mainījušies, viņi ir un paliek bērni. Varbūt tie jaunākie tādi kustīgāki, trokšņaināki, bet ir jau paklausīgi. Kāds varbūt ir ar radziņiem, bet tādi jau bijuši visos laikos, un visu var sarunāt.
Dažs varbūt kādu palaidnību reizēm pastrādā, bet es taču zinu, kur kurš sēdējis, un tad varam veikt pārrunas. Arī mājās vajadzētu mācīt, kā uzvesties sabiedriskās vietās, arī autobusā. Ja grib ko apēst, nav liegts, neko nesaku, ja kaut kas nobirst. Bet, ja gandrīz speciāli tiek izbērti čipsi un paši pēc tam ar kājām pa virsu, to taču grūti izturēt. Taču, ja mācību gada sākumā visu izrunā, noteikumi tiek ievēroti.”
Jānis Imants Liepiņš Priekuļu novadā ir gan skolēnu autobusa šoferis, gan pašvaldības mehānisko darbnīcu vadītājs. Skolēnu autobusu vada no 2011.gada. Viņš stāsta, ka mēnesī ar busiņu nobrauc kādus 3000 kilometrus, turklāt tas nav nekāds jaunais – 2003.gada: “Ir, ko padarboties, lai labi kalpotu, jo īpaši tāpēc, ka skolēnu autobusiem tehniskā skate jāveic divreiz gadā, tas uzliek papildu darbus.”
Diena, kā jau visiem skolēnu autobusu vadītājiem, ir gara, no rīta septiņos jābūt pirmajā pieturvietā, un tā līdz sešiem vakarā. Taču ar šiem braucieniem jau viss nebeidzas.
“Autobusam vienmēr jābūt kārtībā, jo zinu, ka bērni uz ceļa gaida, nedrīkst pievilt,” stāsta J. Liepiņš. “Kad maršruts pa lauku ceļiem izbraukts, autobuss jānomazgā, jāizslauka, jo pēcpusdienā bērni jāved mājās, visam jābūt tīram. Šādā laikā bērni nāk pa lauku ceļiem ar dubļainiem zābakiem, autobuss pēc tam ir bēdīgā stāvoklī, bet ko darīsi. Ņemu slotu un tīru. Kad vakarā atbraucu, atkal jāiztīra un jānomazgā, lai dubļi nepiekalst. Pa dienu jāvadā sportisti, pašdarbnieki, vakaros bērni uz teātri, brīvdienās jaunie sportisti, olimpiāžu dalībnieki, dejotāji, dziedātāji, darbs ir visiem pieciem pašvaldības autobusiem. Tā tās dienas mums, autobusu šoferiem, paiet. Paldies vīriem par viņu atbildību un pašatdevi!”
J. Liepiņa maršruts ved arī pa zemes ceļiem, un autobusam tas ir liels pārbaudījums. Šoferis stāsta, ka piekare jāmaina gandrīz uz katru skati, arī citas daļas, jo pa zemes ceļu, kas ne vienmēr ir labā stāvoklī, tās dabū pamatīgi ciest.
Jautāts, cik tuvu piebrauc mājām, viņš stāsta, ka līdz mājām nebraucot, līdz lielajam ceļam bērniem jāiznāk ārā: “Ir trīs bērni pie Startu ezera Mārsnēnu pagastā, vakaros, kad vairs nav nekur jāsteidzas, pievedu tuvāk mājām, lai nav pa tumsu jāiet, īpaši, ja līst lietus. Vai man grūti izmest mazu līkumiņu. Par to viena meitenīte uzdāvināja pašaudzētas dzērvenes, sakot, ka tas par šoferīša labo sirdi. Tad uzreiz tā jauki. Ja pats esi cilvēcīgs, arī bērni būs tādi.”
Komentāri