Trenažieru zāles kļuvušas par ikdienu cilvēkiem, kuri rūpējas par fizisko labsajūtu. Daudzus gadus šajā jomā darbojas Lauris Šķēle, kura darbavieta tagad ir trenažieru zāle sporta kompleksā Piebalgas ielā.
Līdztekus viņš šajā mācību gadā sācis strādāt par sporta skolotāju Jāņmuižas profesionālajā vidusskolā, un viņa stundas audzēkņi nekavē.
– Dzirdēts, ka skolēni vairās no sporta stundām. Kā spēj viņus pievilināt?
– Jābūt precīziem un stingriem kritērijiem. Pašlaik ir noteiktas kaut kādas normas, kas skolēniem jāizpilda, bet patiesībā tās nav adekvātas. Jaunieši taču nav vienādi, vienam ir garākas kājas, citam – rokas, viens augumā raženāks, cits īsāks. Visi nevar uzrādīt vienādus rezultātus, un nevar noteikt kaut kādas normas. Manuprāt, svarīgākais sporta stundās ir apmeklējums un aktivitāte. Ja tie ir, vērtējums būs pozitīvs. Audzēkņi to zina, un mums nav problēmu.
– Šķiet, esi viens no retajiem jaunajiem sporta skolotājiem, kuri pērn uzsāka pedagoga gaitas.
– Tas ir paradokss. Jauno sporta skolotāju netrūkst, bet viņiem nav kur strādāt. No tiem, kuri beidzām Sporta pedagoģijas akadēmiju, gandrīz vienīgais strādāju skolā. Pārējie nevarēja atrast vietu, jo vecā gvarde negrib atkāpties. Viņi saņem algu, pensiju un jūtas labi. Bet atdeve maza. Strādājot ar jauniešiem, kuri beiguši pamatskolu, labi redzu, cik aktīvs vai neaktīvs bijis iepriekšējais sporta skolotājs. Audzēkņiem pašiem lieku vadīt iesildīšanos, piebilstot, ka jāparāda kaut kas, ko apguvuši iepriekšējā skolā. Neviens neko nevar parādīt, un tas ir bēdīgi. Nevar pārmest, ka visi jaunieši bijuši neaktīvi vai izvairījušies no stundām. Protams, ir arī tādi, bet bieži vainojama skolotāja nespēja ieinteresēt nodarboties ar sportu.
Un vēl, pastāvot tādai apmaksas sistēmai kā patlaban, paaudžu maiņa skolā nav iespējama. Jaunajam skolotājam, lai nopelnītu iztiku, jāstrādā divos darbos. Tas nav normāli. Atzīšos, ka reizēm prātā iezogas doma – vai man to vajag? Bet laikam sava nozīme ir dzīves aicinājumam, pārmantojamībai, jo abi vecāki man ir skolotāji, un man arī šī profesija patīk.
– Vai Jāņmuižā ir piekrišana arī smagatlētikai?
– Uz treniņiem nāk daudz puišu, viņiem patīk, ka varu atbildēt uz viņu jautājumiem, parādīt, kā pareizi jāpilda vingrinājumi. Tiesa, kad vasarā ieraudzīju, kādā stāvoklī svaru zāle, iespaids bija bēdīgs. Augustā pats veicu kosmētisko remontu, pateicoties rajona padomes un Priekuļu pagasta pašvaldības atbalstam, dabūjām divus svaru stieņu komplektus, un šobrīd viss notiek pilnā sparā.
– Cik ilgi pats esi smagatlētikā?
– Tas sākās 9.klasē ar Arnolda Švarcenegera filmām. To iespaidā gandrīz visa klase gājām trenēties uz trenažieriem. Treniņus turpināju, arī mācoties tehnikumā, un tā visu laiku esmu tajā iekšā.
Atceroties jaunību un redzot jauniešus, kuri tagad nāk uz svaru zāli, jāteic, ka atšķirība ļoti jūtama. Pašlaik informācija pieejama daudz vairāk, bet viņi necenšas paši meklēt, iedziļināties, grib, lai pasniedz kā uz paplātes. Viņi grib, lai rezultāts būtu redzams ātri un nepārtraukti, bet muskulatūras pieaugums šūnu līmenī notiek ļoti lēni. Tur pamatā ir bioķīmiskie procesi, kas norit ļoti lēnām. Tie atkarīgi no organisma darbības, no testosterona līmeņa. Jo tas zemāks, jo procesi norit lēnāk.
Vēl, runājot par jauno paaudzi, nākas secināt, ka tā fiziski ir ļoti vāja. Kas tur vainojams – modificētā pārtika vai mazkustīgais dzīves
veids, nezinu, bet fakts paliek fakts.
– Kāpēc cilvēki nāk uz svaru zāli?
– Ir vairākas grupas. Tie, kuri mērķtiecīgi gatavojas sacensībām, bet tādu diemžēl ir ļoti maz. Daļa grib veikt kādas ķermeņa korekcijas, piemēram, samazināt svaru, bet ir arī tādi, kuriem darbošanās trenažieru zālē ir laba brīvā laika pavadīšana.
– Vai labiem rezultātiem pietiek tikai ar regulāru darbošanos
svaru zālē?
– Svaru zālē ir cītīgi jāstrādā vismaz trīs reizes nedēļā. Protams, jābūt pareizai treniņu metodikai. Svarīgs arī uzturs, tas atkarīgs no mērķiem – palielināt muskuļu masu vai samazināt tauku īpatsvaru. Nedrīkst aizmirst arī par dienas režīmu. Organismam patīk, ka viss salikts pa laikiem, taču pie mūsu straujā dzīves ritma to ne vienmēr izdodas ievērot. Pašam tās piecas darba dienas, kad ir skola, treniņš, svaru zāle, ir sakārtotas, bet brīvdienas izsit no ritma. Pirmdien atkal nākas ielēkt atpakaļ, un organismam grūti tā svaidīties.
– Ja viss jāievēro, pēc treniņa nevar sevi palutināt ar pudeli alus un picas šķēli?
– Kāpēc ne? Viss atkarīgs no mērķiem. Liekais svars palielinās, ja uzņemam vairāk nekā patērējam, kas raksturīgs sēdošam darbam. Ja treniņā labi pastrādāts, pēc tam, uzņemot kalorijas ar alu un picu, ir iespēja vismaz palikt pa nullēm, nekā tad, ja būs tikai pica un alus. Atnākot uz svaru zāli, būs nošauti divi zaķi, gan jauki pavadīts brīvais laiks, gan samazināts tauku īpatsvars.
– Trenēties taču nevar, kā pašam ienāk prātā. Piemēram, nopirkt mājās trenažierus un uz priekšu!
– Jābūt kaut kādai sistēmai. Var jau rīkoties kā es savulaik, kad pats meklēju literatūru, eksperimentēju, bet šobrīd ieteicamāk paļauties uz treneriem. Taču jāņem vērā, ka kvalifikācija ir ļoti atšķirīga. Trenerim nepieciešamas arī medicīniskās zināšanas, jo, sastādot vingrinājumu programmu, jāņem vērā klienta veselības stāvoklis. Tas ir atbildīgs darbs, nepareiza programma var radīt neatgriezeniskas sekas. Bet ne jau vienmēr vainojams treneris, netrūkst ietiepīgu klientu, kuri sevi uzskata par gudrākiem. Bija gadījums, kad uz klubu Rīgā atnāca kungs, kurš kādu laiku bija treniņus pārtraucis. Viņš uzreiz devās uz skrejceliņu, ieslēdza televizoru, kur rādīja futbola spēli, un kopā ar futbolistiem visas 90 minūtes arī noskrēja. Pēc tam gandrīz bija iznesams no zāles. It kā jau skrējiens notika lēnā tempā, pārslodze vienalga bija pārāk liela.
– Tu esi ne tikai smagatlētikas treneris, bet arī sacensību organizētājs.
– Notiek Cēsu rajona čempionāts spēka trīscīņā, trešo vasaru būs arī rajona čempionāts spēkavīru sportā. Tas notiek trīs posmos, katrs savā vietā ar mērķi atrast talantīgus, apdāvinātus sportistus, kuri, turpinot trenēties, varētu startēt Latvijas mērogā. Ir jau pirmie rezultāti. Agris Ozols šogad startēs amatieru čempionātā. Ja tur paveiksies, viņš varētu būt pirmais cēsnieks, kas piedalīsies “Hansa” spēkavīru turnīrā. Tad arī mūsu puses līdzjutējiem būs interesantāk. Pagaidām tajā dominē Dobeles vai Kuldīgas spēkavīri, kur tradīcijas ilgākas. Domāju, ka pēc gadiem valsts augstākajā līgā varētu startēt divi, trīs cēsnieki.
Arī spēka trīscīņā ir labi rezultāti, mūsu klubā ir divi Latvijas čempioni – Aigars Āboliņš un Kirils Dobrovoļskis, bet Kirila brālis Arsēnijs ir trešais. Domāju, ka šī gada Latvijas čempionātā viņi visi varētu būt čempionu godā.
– Spēkavīru sacensības pulcē daudz skatītāju.
– Patiesība ir pavisam vienkārša – attīstās tie sporta veidi, kuros ir šova elementi. Ja tā nav, sporta veids ir uz izmiršanas robežas. Spēkavīru sacensības par skatītāju trūkumu nevar sūdzēties, bet klasiskā svarcelšana, lai arī ir olimpiskajā programmā, nav skatītāju uzmanības centrā. Līdz ar to arī sponsoru piesaiste šim sporta veidam ir problemātiska.
– Vai tie, kas startē spēka trīscīņā, var gūt labus panākumus arī spēkavīru cīņās?
– Nē, tā ir ļoti šaura specializācija, katrā sava specifika. Katra cilvēka kompleksija atbilst konkrētam sporta veidam, spēka trīscīņā svarīgas īsas ekstremitātes – rokas un kājas. Bet spēkavīru turnīrā ar tādām nevarēs uzlikt akmeni uz paaugstinājuma vai uzkāpt pa spēka trepēm, tur vajadzīgs liels augums un liels paša svars. Roku cīņās atkal citas prasības, tur vajag tā saucamo krampi. Katrā veidā ir savas nianses, bet tā ir jebkurā sporta disciplīnā. Ārzemēs bērniem, kurus ved nodarboties ar sportu, vispirms veic prognozējošos testus, nosakot, kādos sporta veidos ir reālas iespējas gūt rezultātus. Tā teikt, lai lieki netiek tērēta vecāku un valsts nauda. Latvijā sporta skolu treneriem ir svarīgi nokomplektēt grupas, lai būtu finansējums. Kamēr šī kārtība nemainīsies, grūti runāt par daudziem augstas kvalitātes sportistiem.
Manuprāt, valstī lielāku akcentu vajadzētu likt tieši uz individuālajiem sporta veidiem. Esam maza
valsts, un nokomplektēt augsta līmeņa komandu ir gandrīz neiespējami, bet individuāli var paveikt vairāk. Vajadzētu veikt plašu pētījumu, ņemot vērā dažādus demogrāfiskos un ģeogrāfiskos datus, lai noteiktu, kurus sporta veidus valstī atbalstīt un attīstīt. Taču tam būtu liela pretdarbība, jo katrs uzskata, ka ir ļoti svarīgs, bet, manuprāt, šāda atlase būtu nepieciešama.
– Smagatlētika būtu šo atbalstāmo sarakstā?
– Fakti uzskatāmi pierāda, ka Baltijas reģions un Skandināvija smagatlētikai ir ļoti pateicīgi. Pasaules spēkavīru turnīros lieliski rezultāti ir lietuviešiem, poļiem, latviešiem – Raimondam Bergmanim, Raivim Vidzim. Ja vēl minam lietuviešu sasniegumus diska mešanā, latviešu un somu panākumus šķēpa mešanā, redzam, ka individuālajos spēka veidos šī reģiona pārstāvjiem ir ļoti labs potenciāls. Iespējams, ģenētiski esam tā veidoti.
Komentāri