Šovakar pulksten 18.28 sākas astronomiskā ziema. Un šī ir gada īsākā diena. Saules spīdēšanas ilgums būs no sešām stundām un 26 minūtēm Latvijas tālākajā ziemeļu punktā Rūjienas novadā līdz septiņām stundām un divām minūtēm valsts tālākajā dienvidu punktā Daugavpils novadā, liecina dati no ASV Nacionālās okeānu un atmosfēras pārvaldes Saules kalkulatora.
Latvijā visagrāk – plkst.8.38 – saule lēks valsts galējos dienvidaustrumos, Baltkrievijas pierobežā, savukārt vēlākais saullēkts būs Ovišragā, Ventspils novadā, – plkst. 9.14. Saule visagrāk rietēs Krievijas pierobežā Alūksnes un Viļakas novadā, kur saulriets būs jau plkst.15.26, bet Rucavas novada dienvidrietumos saule rietēs plkst.16.02. Rīgā saules spīdēšanas ilgums būs vien sešas stundas un nepilnas 44 minūtes. Salīdzinājumam – gada garākā diena, 21.jūnijs, Rīgā bija 17 stundas un 52 minūtes gara.
Pēc ziemas saulgriežiem katra diena kļūs arvien garāka, bet nakts – īsāka. Tomēr saullēkts līdz decembra beigām kļūs vēl par vienu divām minūtēm vēlāks, pirmo astronomiskās ziemas dienu garums pieaugs uz vēlāka saulrieta rēķina.
Ziemas saulgriežos, tāpat kā vasaras saulgriežos – Jāņos -, notiek kārtējā gaismas un tumsas cīņa, tikai šoreiz tumsa ņem virsroku, jo Ziemassvētku nakts ir visgarākā, bet diena ir visīsākā. Tāpēc daudzas senlatviešu Ziemassvētku tradīcijas ir saistītas ar gaismas vairošanu, tumsas spēku atvairīšanu. Ticējumos teikts, ka no saules un gaismas labvēlības ziemas saulgriežos būs atkarīga visa nākamā gada raža. Ziemassvētki ir arī gaismas atgriešanās svētki. Lai gan šodien pieņemts uzskatīt, ka Ziemassvētki ir klusi un mierīgi svētki, kādreiz senči tos svinēja lustīgi, skaļi, ar prieku.
Latviskās tradīcijas tiek uzturētas un dzīvo laukos. Ziemassvētki daudziem saistās ne tikai ar deviņiem ēdieniem galdā, laika pareģošanu, iešanu ķekatās, bet arī bluķa vilkšanu un sadedzināšanu. “Nekas nemainās! Bluķi Piltiņkalnā velkam 21. decembrī septiņos vakarā! Lai top!” aicina drustēnietis Ojārs Rode. Viņš kopā ar domubiedriem jau daudzus gadus saulgriežos satiekas rituālā Piltiņkalnā. “Bijis gan auksts, gan lijis lietus, esam briduši pa sniegu un dubļiem, bet vienmēr esam tikušies,” stāsta Ojārs un atgādina, ka Piltiņkalns ir svētvieta un tie, kuri uz to mēro ceļu, zina, kāpēc to dara.
Dziedot dziesmas, bluķis tiek vilkts apkārt kalnam, tad kalna galā ir īpašs brīdis – katrs var pieskarties bluķim, pirms tas tiek atdots uguns liesmām, un domās izteikt vēlējumu. “Tas ir brīdis kopā ar sevi, sev tuvajiem. Pie bluķa iet pa vienam, iet ģimenes, un viņu vēlējums aiziet pie Dieva,” pastāsta Ojārs Rode un atklāj, ka šajos Ziemassvētkos pats vēlēsies, lai uz Zemes ir mīlestība, vienotība un saskaņa. “Tā vajadzīga katrā ģimenē, valstī un pasaulē,” bilst drustēnietis. Pēc bluķa atdošanas ugunij sākas Ziemassvētku vakarēšana, kad daudz tiek dziedāts, iets rotaļās. “Tā tumšākais laiks tiek aizvadīts kopā, pašiem to radot gaišāku,” saka Ojārs Rode.
Jau vairākus gadus Jaunpiebalgas pagastā kalniņā pie “Ziediņu” mājās tie svinēti saulgrieži – Ziemassvētkos, Lieldienās, Jāņos un Miķeļos. “Latvieši svētkus svinēja pēc Saules rita, nevis tad, kad ierakstīts kalendārā. Šajās dienās laika lūkas ir vaļā un katrs pats var veidot savu nākotni, atbrīvoties no slimībām,” stāsta “Ziediņu” saimniece Dace Ločmele. Kalns pie mājas ir dzimtas svētvieta, kurā visi pulcējas nozīmīgās dienās. “Mēs velkam bluķi kalnā, tā palīdzot saulītei kāpt kalnā, dienai kļūt garākai. Kāpjam kalnā un dziedam. Kāpēc to darām, katrs zina. Lai sadedzinātu nelaimes, slimības, nevajag dedzināt bluķi, tās var ielikt kaut mazā žagariņā,” pastāsta jaunpiebaldziete. Dace atgādina, ka latvieši taču ir Saules tauta un mums ikdienā saules ir ļoti maz. Arī tāpēc ir svarīgi svētkus svinēt tad, kad tie ir, kad Saule maina ceļu debesīs.
“Esam dabas daļa. Un dabā viss ir harmonijā, nav liekā, nevajadzīgā. Latviešu dzimtas ir saglabājušas tautas senās tradīcijas, kas glabā dzīves gudrību. Viņi tās rituālos izdzīvo. Pēc saulgriežu rituāliem ne viens vien atzinis, ka dzīvē ienācis vieglums, darbi raitāk sokas. Ir jābūt pārliecībai, kāpēc to dari,” pārdomās dalās Daces Ločmeles kaimiņiene Egita Zariņa un piebilst, ka kalnā pie “Ziediņiem” katros saulgriežos cilvēki sabrauc no malu malām. “Cilvēki zina, kāpēc šurp brauc. Viņiem ir nepieciešamība svētkos būt te, būt rituālā. Aizvien vairāk brauc pilsētnieki, ģimenes. Ir tādi, kuri darbā ņem brīvdienu. Vēl pirms dažiem gadiem mūsu kalnā Saulei kāpt palīdzēja lielākoties sievietes, tagad ir arī pulks vīru,” pārdomās dalās Dace Ločmele un pauž pārliecību, ka tos, kuriem svarīgi svinēt, nebaida nekādi laika apstākļi. Pāris reižu bluķis kalnā vilkts pa dubļiem.
Ziemassvētki ir laiks ne tikai jautrībai, tad jāvēro daba, putni, dzīvnieki, lai pareģotu, kāds laiks gaidāms nākamās ražas gadā. Šodienas cilvēkam tā ir interesanta izklaide, ja nemāk saskatīt likumsakarības, ja dabai kļuvis svešinieks.
Komentāri