Cēsu Vēstures un mākslas muzejs, noslēdzot Cēsu 810. jubilejas gadu, pasniedzis vēl vienu dāvanu. Tā ir izstāde – pilna mākslas darbu, dzīvesprieka un stāstu par pagātni. Tas ir Cēsu ritējums 56 gadu laikā 20. gadsimta pirmajā pusē. Izstāde “Krāsās izteikts laiks. Māksla un mākslinieki Cēsīs” tver pilsētas pulsu, kuru savās gleznās iešifrējuši cēsnieki.
Turpmāko četru mēnešu laikā, kamēr darbosies izstāde, vērts uzkāpt Cēsu Jaunās pils bēniņu stāva iespaidīgajā izstāžu zālē, lai paturētu roku uz Cēsu senā pulsa. Skatītājus gaida tikšanās ar kādreizējiem māksliniekiem – Augustu Jullu, Kārli Brencēnu un Kārli Baltgaili, ar Arturu Droni un Jāni Rozenbergu, ar Voldemāru Valdmani, Vili Vasariņu un Arnoldu Vilkinu. Kādas bija Cēsis krāsās un cilvēku prātos toreiz – pirms vairāk nekā 60 gadiem, kad bija padomju laiki, arī pirms vairāk nekā 70. gadiem, kad bija karš un vācu laiks. Pirms 80 un simts gadiem vēsturiskajā Cēsu rajonā, tajā skaitā Piebalgas pusē, sākās latviešu mākslas profesionāļu laiks.
Izstādes veidotājas Dace Tabūne un Nata Livonska uzsver: “Māksla un mākslinieki veido nozīmīgu pilsētas identitātes daļu, iekrāso tās smalkāko būtību – dvēseli. Vēsturiskā Cēsu rajona mākslas dzīve un mākslinieki vienmēr atradušies Latvijas mākslas dzīves uzmanības centrā. Ar savu veikumu mākslinieki veidojuši Latvijas mākslas vēsturē savas nianses. Atsevišķu izcilu Cēsu mākslinieku darbība bijusi ļoti bagāta.”
To izstāde ļauj ieraudzīt – no plašā Cēsu novada nākušos mākslas censoņus. Viņu daiļradi, kas dažādu apstākļu dēļ risinājusies pieticīgos apstākļos un tāpēc ievirzījusies ne tik plašas atpazīstamības gultnē.
Cēsu Vēstures un mākslas muzeja ilggadējās darbinieces ar rūpīgi izlolotās izstādes starpniecību pavēsta, ka Cēsu mākslas dzīve vienmēr bijusi bagāta notikumiem. 1920. gadā pirmais latviešu profesionālais keramiķis Augusts Julla dibinājis Cēsu Valsts amatniecības skolu. Laikā no 1920. – 1922. gadam māksliniecisko izglītību tajā sāka apgūt vēlāk tik zināmie Cēsu mākslinieki. Būdami jauni, vēl akadēmijas studenti, viņi sarīkoja pirmo izstādi dzimtajā pilsētā un pauda turpmākos mērķus. Novada mākslinieku kopīgi rīkotas izstādes – šī ideja nav zudusi arī 21. gadsimta Cēsīs. “Mākslinieks, kurš darbojas konkrētā novadā, spēj ielūkoties savas dzīvesvietas specifikā un dziļāk saprast novadnieku vēlmes un ikdienas rūpes,” – par to skatītājiem liks aizdomāties izstādes veidotāji. Tik daudzo Cēsīm veltīto gleznu vidū atrasties ir aizraujoši.
Īpaša vieta izstādē veltīta Cēsu teātra izrāžu skatuviskā iekārtojuma un sarīkojumu dekoratora Jāņa Rozenberga veikumam. Viņš ar tēlnieku Kārli Jansonu ir laikabiedri, un Kārlis pēc Mākslas akadēmijas absolvēšanas savu darbnīcu iekārto pilsētas pierobežā – Gaujas tuvumā.
Izstādes veidošanā kopā ar Daci Tabūni, Natu Livonsku un mākslinieku Daini Andersonu aicināta darboties Latvijas Mākslas akadēmijas studente Beatrise Dzērve. Viņa ir mākslas izstādes scenogrāfijas autore. Viens no interesantākajiem scenogrāfijas pavērsieniem ir izstāde izstādē. Tā vēsta par 1942. gadu, kad cēsniece Erna Berkholce atver pilsētā savu mākslas salonu. Vācu okupācijas laikā, mainoties salona adresēm, galu galā privātais mākslas salons nonāk Berkholces jaunkundzes mājā, tā ir iespaidīgā ēka Gaujas ielā, kur šobrīd ir “Druvas” redakcija.
Pēc kara Cēsīs atgriežas Kārlis Baltgailis. Viņa radošā un pedagoģiskā darbība kļūst par svarīgāko pilsētas mākslas dzīves faktoru, kas vainagojas ar 1956. gadā sarīkoto pirmo Cēsu novada mākslinieku izstādi.
Komentāri