Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Cēsu pārvaldes vadītājas vietniece Indra Tomiņa skaidro, ka aizvien vēl sastopamas dažādas neatbilstības dzīvnieku novietnēs.
Ja lauksaimnieki prasības un noteikumus nereti uztver kā šķēršļus, kas radīti, lai traucētu saimniekošanu, tad I.Tomiņa skaidro, ka dokumentu saglabāšana, dzīvnieku identifikācija un veselības pārbaudes, tāpat arī zāļu un barības reģistri nepieciešami, lai garantētu produkcijas drošību.
Kā vienu no būtiskajām problēmām I.Tomiņa atzīst to, ka daudzi lauksaimnieki vēl aizvien nenodrošina dzīvnieku identifikāciju. Viņa skaidro, ka teļiem savlaicīgi jānodrošina pazīstamība pēc mātes: „Svarīgi, lai, ieejot novietnē, būtu iespējams redzēt, kurai govij ir kurš teļš. Nevar būt arī tā, ka sprostā ir divi teļi un tikai viens uzraksts,” skaidro I.Tomiņa. Teļiem līdz 20 dienu vecumam var nebūt krotālijas, tomēr jābūt kādai pazīstamības zīmei.
I.Tomiņa atzīst, ka identifikācijas jautājumi ar liellopiem, aitām un kazām ir sakārtoti, taču itin bieži nākas saskarties ar to, ka cūkām, trušiem un zivīm nav pārvietošanas deklarāciju. I.Tomiņa pastāstīja, ka nereti saimnieki, kuri cūciņu nopērk nobarošanai un pašpatēriņam, domā, ka normatīvie akti uz viņiem neattiecas. Tomēr arī par šādām cūkām deklarācijām ir jābūt.
Normatīvie akti nosaka arī to, ka sivēnmātēm jābūt krotālijām ar individuālu numuru, taču sivēniem, ja tie ir pie sivēnmātes, krotālijas var nebūt. Ja sivēni ir pirkti no citām saimniecībām, krotālijām jābūt.
„Dati dod iespēju operatīvi strādāt un izsekot, kur dzīvnieks pabijis. Tas ir svarīgi, jo liellops var būt piedzimis vienā saimniecībā, nopirkts, pēc tam pārpirkts un reizēm pabijis pat piecās vietās,” skaidro I.Tomiņa.
Galvenokārt šāda izsekojamība nepieciešama, lai kontrolētu un apkarotu infekcijas slimību draudus un uzliesmojumus. Liellopu spongiozās encefalopātijas gadījumā jāiegūst informācija par novietnēm, kurās dzīvnieks bijis pēdējo 12 mēnešu laikā. Ja saimnieki izpildījuši visas prasības, tad datu bāzē iespējams izsekot dzīvniekam un ieteikt, kas katrā novietnē jādara. I.Tomiņa atceras gadījumu pirms vairākiem gadiem, kad radās aizdomas par klasiskā cūku mēra izplatību Latvijā, arī Straupē. Apsekojot 80 saimniecības, atklājies, ka cūkas ir apmēram 30 saimniecībās, bet pēc datu bāzes ziņām tām bija jābūt četrās. Tātad tikai četras saimniecības bija izpildījušas visas prasības.
Tagad aktuāls jautājums ir par zilās mēles slimību, tādēļ nepieciešams zināt par aitām, kazām un liellopiem. Arī par novietnē esošiem putniem divreiz gadā datu centram jāsniedz informācija.
Problēmas ir arī ar citiem jautājumiem, piemēram, veterināro zāļu apriti. Lauksaimniekiem nereti nav zāļu pirkumu un piederību apliecinošu dokumentu, zāļu lietošanas reģistra. I.Tomiņa skaidro, ka reģistrs nenozīmē, ka būtu jāierīko atsevišķa burtnīca. Būtiskākais ir saglabāt visus veterinārārsta izsniegtos dokumentus, kuros ir informācija par diagnozi, ievadītajām zālēm, ierobežojumiem. I.Tomiņa arī atgādina, ka zāles, tāpat kā lopbarība, jāglabā apstākļos, kādus noteicis ražotājs. Citādi zūd kvalitāte.
Piena ražotājam reizi gadā jāsakārto sanitārā grāmatiņa, kas apliecina, ka persona drīkst strādāt pārtikas apritē. Lai gan reizi divos gados jāveic ūdens izmeklējumi, ne visi šo pienākumu pilda. Problemātiski arī tas, ka lauksaimnieki neveic dokumentāciju par deratizāciju, dezinfekciju un dezinsekciju. I.Tomiņa atgādina, ka ar šo gadu jāsaglabā arī informācija no piena pārstrādes uzņēmējiem par piena kvalitātes rādītājiem.
PVD pārbaužu gaitā konstatējusi, ka aizvien vēl ir neatbilstības arī dzīvnieku ēdināšanā. „Daudziem nav reģistra par dzīvniekiem izbarotās barības veidu un izcelsmi. Tas nenozīmē, ka jāatzīmē katra ēdienreize un apēstais apjoms. Reģistrā jābūt informācijai par to, vai lopbarība ir pašas saimniecības saražota, vai pirkta. Par pirkto barību jāsaglabā dokumenti, lai varētu pierādīt, ka tā iegādāta no reģistrēta, atzīta uzņēmuma,” stāsta I.Tomiņa. Ja barība pirkta veikalā, viss kārtībā. Tomēr I.Tomiņa uzskata, ka jāuzmanās, iegādājoties barību no pārdevējiem, kas piebrauc pie zemnieka. Šādos gadījumos noteikti jāpieprasa uzrādīt dokumentus, kas apliecina, ka barības tirgotājs ir dzīvnieku barības apritē iesaistīta persona.
Tāpat kā problemātisku I.Tomiņa vērtē to, ka barība ne vienmēr tiek izmantota paredzētajiem dzīvniekiem, turklāt netiek atbilstoši uzglabāta. Uzskaite jāveic arī par izlietoto mēslojumu ganībām un ierobežojumiem ganīšanai.
Lai gan dzīvnieku veselības pārbaudes un vakcinācija ir pašu saimnieku interesēs, tomēr arī tas nereti nav paveikts. I.Tomiņa skaidro, ka veterinārārsts pēc valsts nosūtījuma zemnieku saimniecībās, iespējams, ieradīsies tikai reizi trijos gados, tādēļ saimniekiem pašiem jārūpējas, lai veterinārārsts regulāri izmeklētu dzīvniekus, tai skaitā liellopus, cūkas, zirgus, bites un zivis. Suņi un kaķi pret trakumsērgu no trīs mēnešu vecuma ir jāvakcinē vienreiz 12 mēnešos. “Dokumentācija par dzīvnieku veselību – vakcinācijas apliecības, liellopu izmeklējumu kopijas lauksaimniekam ir jāsaglabā,” norāda I.Tomiņa.
Būtiski atcerēties arī to, ka ir jāizņem apliecinājums par oficiāli brīvo statusu no leikozes: “Iegādājoties jaunus dzīvniekus, ļoti rūpīgi ir jāskatās, no kā iegādājas, jo šo statusu iespējams anulēt.”
I.Tomiņa vērš uzmanību arī tam, ka lauksaimniekiem jācenšas nenokavēt Eiropas standartu sasniegšanas termiņus, turklāt PVD inspektori būtu laikus jāinformē
par izmaiņām, kā arī jāaicina iepazīties ar paveikto.
Komentāri