Šī gada pirmo bērniņu Cēsu klīnikā sagaidīja pirmā janvāra pievakarē. Otrā meitiņa ģimenei no Cēsīm nākusi pasaulē pulksten 18.51. Ar laimīgajiem vecākiem, lai apsveiktu un parunātos, “Druva” tikās slimnīcā. Svetlanai Losevai un Janekam Loginam jaunā gada pirmās dienas pievakarē pasaulē nāca meitiņa Nikola. Māmiņa stāsta, ka laiks, kad bērniņš piedzima, neesot bijis pārsteigums, jo viss ar mazo bijis iepriekš sarunāts, lai gan vecmāte noteikusi citu datumu.
Dzemdības sievietei bijušas kā dāvana, jo ilgušas nieka divas stundas, tomēr māmiņa saka, ka arī divās stundās var izjust pilnu sajūtu gammu. “Pirmā meita man piedzima trijās stundās, tāpēc zināju, ka viss var notikt strauji. Mājās, kad parādījās neliela asiņošana un velkošas sāpes muguras lejasdaļā, sapratām, ka nav, ko gaidīt, un steigšus devāmies uz slimnīcu. Pārējais jau notika mediķu uzraudzībā. Atceros, ka, pirmo meitiņu gaidot, neko nezināju, biju uztraukusies, ar Nikolu viss notika mierīgāk. Jau zināju, kas kam sekos,” stāsta Svetlana.
Mazā knīpiņa piedzimusi 2,9 kilogramus smaga un augumā 52 centimetrus gara. „Nikolai vārdiņu izvēlējāmies jau sen. Citu vārdu padomā nemaz nebija. Gribējām tādu, kas labi skanētu kopā ar uzvārdu, tāpēc ir Nikola. Nikola Logina. Gaidot pirmo meitiņu Gabrielu, ar viņu runājos, saucu viņu vārdiņā, kamēr mazā bija zem sirsniņas, bet, gaidot otro bērnu, viss bija daudz citādāk. Ar pirmo es pat nejutu, ka esmu stāvoklī, ar šo gāja grūti-vēders sāpēja, muguru vilka, bērns spieda uz iekšējiem orgāniem. Caurām naktīm nevarēju pagulēt, toties Nikola mani pasaudzēja dzemdībās,” stāsta Svetlana.
Pie atšķirībām abu grūtniecību laikā sieviete piemin kāri pēc augļiem, īpaši sulīgajiem: “Ar Nikolu ļoti kārojās apelsīni.”
Jautāti, kāpēc vecāki izvēlējās tieši Cēsu klīniku, Svetlana atbild, ka tā bijusi vistuvāk mājām. “Kad pirms trim gadiem pasaulē nāca Gabriela, palika nepatīkamas atmiņas par Cēsu klīnikas Dzemdību nodaļu, toties šoreiz esam ļoti priecīgi. Mums nebija līguma ar vecmāti, paļāvāmies uz likteni, taču jau no pirmajiem mirkļiem personāls bija ļoti atsaucīgs, vecmāte mīļa un pretimnākoša, apkārt viss mierīgs, tas palīdzēja noskaņoties. Māsiņas ieteica, ko un kā labāk darīt. Šoreiz tiešām jutu, ka esmu drošās rokās,” stāsta Svetlana.
Tagad vecāki jau sāk pierast pie lielajām pārmaiņām, saka, ka mātes instinkts ielikts šūpulī katrai sievietei, tas izpaužas brīdī, kad turi rokā mazuli. Bet priekšā vēl liels un emocionāls notikums – ciemos ieradīsies omīte ar vecāko meitiņu. “Gabriela ļoti gaidīja māsiņu, šodien abas pirmo reizi satiksies,” saka mamma.
Tētis Janeks arī neslēpj prieku un laimi, taču apzinās, ka turpmāk viss ierastais mainīsies. Viņš pašlaik ir vienīgais pelnītājs un pat mūsu sarunas laikā pagūst kārtot darba lietas. Janeks neslēpj, ka naktīs nedežūrēs pie gultiņas, bet kopā ar vecāko bērnu centīsies labi izgulēties. Viņš smej, ka kādam jāpelna arī nauda autiņbiksītēm, jo otrs bērns ģimenē prasa dubultas raizes, lielāku atbildību un pamatīgākus tēriņus. “Visas drēbītes, no kurām Gabriela izauga, jau paspējām izdāvāt citiem, bet bez pūriņa nepalikām. Svetlanai daudz drēbīšu tika no draudzeņu bērniem. Dots devējam atdodas! Neesam māņticīgi, tāpēc jau laikus nepieciešamo sagādājām. Mums ir gan ratiņi, gan gultiņa, negribējām atlikt uz pēdējo brīdi. Tagad esam priecīgi,” saka Janeks.
