Jumts ir katras mājas neatņemama sastāvdaļa, tieši no tā atkarīgs ēkas kalpošanas ilgums un izturība. Tāpēc labi jumtu meistari ir cieņā. Šonedēļ Jelgavā notiks kārtējais Latvijas jumiķu čempionāts, kurā startēs arī amatniecības uzņēmuma “Melnā dzilna” komanda. Pērn “Melnās dzilnas” jauniešu komanda izcīnīja uzvaru, šogad titulu jācenšas nosargāt. Uzņēmuma īpašnieks, jumiķa amata meistars Juris Skrebelis gan atzīst, ka galvenais nav uzvara: “Šajās sacensībās daudz var iemācīties, sabrauc speciālisti no visas Latvijas, un var redzēt, kā kurš strādā. Īpaši noderīgi tas ir jauniešiem, jo mūsu valstī neviena skola jumiķus nesagatavo. Viss tiek apgūts pašmācības ceļā, bet tas ir samērā garš. Vēloties apgūt šo amatu, jāapzinās, ka jāmācās būs daudz.”
Kopš jaunības laikiem J. Skrebeļa vaļasprieks ir alpīnisms, tāpēc arī savu darbību sācis, veicot dažādus augstumdarbus. Padomju gados strādājis ar rūpnīcu skursteņiem, pēc valstiskās neatkarības atgūšanas iesaistījies baznīcu torņu un jumtu atjaunošanā. Darbs iepaticies, nu jau 11 gadus viņš darbojas jumiķa amatā un šo jomu pārzina ļoti labi.
“Tagad ir pieredze un zināšanas, kas jumiķa amatā vajadzīgas ļoti pamatīgas. Kā smejot saku, cilvēks var pieciest, ja nokrīt flīze vannas istabā, bet, ja ūdens tecēs uz galvas no nepareizi uzlikta jumta, viņš uzreiz zvanīs meistariem. Nevar teikt, ka mums viss bijis perfekti, jo nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara, bet sūdzību par darba kvalitāti esam saņēmuši ļoti maz. Ja arī kas atgadījies, to tūlīt esam novērsuši,” stāsta J. Skrebelis piebilst, ka biežāk nācies labot citu kļūdas. Šajos gados strādāts dažādās vietās Latvijā, apjumti daudzi ievērojami objekti. Viņa rēķinā ir jumta uzklāšana Rundāles pilij, Latvijas Nacionālajam teātrim, daudzām baznīcām.
Uzņēmums strādā ar gandrīz visu segumu jumtiem, izņemot niedru. Tiek apzināti zaļo jumtu klāšanas noslēpumi un nianses. Meistars skaidro, ka tas ir sens jumta segums, vienīgi to izveidošanā izmanto jaunus materiālus, modernas tehnoloģijas: “Katram norvēģu miljonāram goda lieta ir dzīvot guļbaļķu mājā ar velēnu jumtu. Tie ir silti un klusi. Atkarībā no zemes kārtas, uz tiem var stādīt zāli, krūmus un pat kokus.”
Jautāts par Latvijā iecienītāko jumta segumu, J. Skrebelis stāsta, ka atšķirībā no Rietumeiropas, kur izplatītākie ir dakstiņu jumti, Latvijā vispieprasītākie ir metāla. Ilgmūžības un cenas ziņā valcētais skārds esot labākais risinājums. Tiesa, vēl ilgmūžīgāks esot kapara jumts, bet tas cenas ziņā ir dārgāks.
“Valcētais skārds ir vēsturisks jumta segums, kas sevi labi apliecinājis. Tiesa, viss atkarīgs no pareizas uzklāšanas, bet tas jau attiecas uz ikviena jumta segumu. Ja divu sezonu laikā skārda jumts nesāk tecēt, var būt droši, ka tā mūžs būs ilgs. Ja rocība lielāka, cilvēki izvēlas dakstiņus, tad nāk citi segumi. Nenoliedzama šajā jomā ir arī reklāmas ietekme, un izvēlas jumtu segumus, kas tiek īpaši reklamēti. Jāatceras gan, ka jaunie materiāli ir gudri, ja tos nepareizi ieliek, darbs un materiāls ir vējā,” skaidro jumiķis.
Ilgus gadus J. Skrebelis bijis Latvijas jumiķu asociācijas vadībā, tagad nedaudz atgājis malā, lai vairāk laika varētu veltīt savam biznesam. Darbojoties asociācijā, bieži nācies apsekot jumtus, jo ēku īpašnieki sūdzējušies par problēmām. Redzēti visādi brīnumi, tāpēc J. Skrebelis iesaka jau laikus paaicināt speciālistu, nevis tad, kad darbs pabeigts un nauda samaksāta: “Tad vairs neko labot nevar. Skārda jumts jāplēš nost, otrreiz šo materiālu izmantot nevar. Tātad nākas maksāt dubultā. Gadās arī, ka šie speciālisti pieļauj pavisam muļķīgas kļūdas, piemēram, plēvi uzliek otrādi. Šogad esam jau divus jumtus pārlikuši, ko citi nekvalitatīvi uzklājuši. Labojot šādas kļūdas, redzams, ka licēji nav zinājuši, ko dara. Mocījies pusi dienas tā vietā, lai stundas laikā visu smuki paveiktu. Ir redzēts, kā jumtu liek, un radusies sajūta, ka tas jau vienkārši. Prātā nāk tautas teika par balodi, kurš arī visu laiku teica: “Protu, protu”, bet nekas labs tā arī nesanāca. Kādam baznīcas jumtam pasūtītāji bija nolēmuši nesaukt meistarus, bet ļaut, lai vietējie uzliek. Tur safotografēto izmantoju kā uzskates materiāli, kā nevajag likt jumtu.”
J. Skrebelis stāsta, ka jumiķa amatā galvenokārt nākas būt prom no mājas, jo objekti ir visā valstī. Taču pie tā esot pierasts, un sevi citā vietā viņš nevarot iedomāties.
“Katrs jumts ir citādāks, tieši tāpēc darbs ir interesants. Ir jumiķi, kuriem patīk likt lielas kvadratūras, man patīk darbs, kur īpaši jāpafunktierē. Dažkārt pusi dienas lieku vienu kvadrātmetru, bet, kad tas, izdevies kā vajag, ir baigais prieks. Šāds sarežģīts objekts bija Stāmerienas pareizticīgo baznīca, bet viss izdevās uz to labāko. Jumiķa amats ir samērā individuāls darbs, tur pašam jāpieņem lēmums, jāizdomā darbu secība. Īpaši skārda jumtiem. To uzklāšanu var iemācīties gados trijos, bet jāpaiet vēl ilgākam laikam, lai teiktu, ka tas apgūts pilnībā. Toties, ja apgūta skārda jumtu likšana, citi segumi grūtības vairs nesagādās,” atzīst J. Skrebelis.
Komentāri