Šoreiz, turpinot vasaras atpūtas rubriku, nolēmām mērot spēkus, dodoties pārgājienā. Pie tam nevis pa meža takām, bet gar jūrmalu.
Meleku līcis – Tūja
Lai dotos pārgājienā, nav nepieciešami lieli naudas līdzekļi vai vēl kas cits. Atliek vien izdomāt maršrutu, paņemt līdzi ūdens krājumus un sasmērēt pāris sviestmaizes. Domāju, ka ar pēdējām divām lietām grūtībām nevajadzētu rasties, cītīgāk, iespējams, jādomā par pārgājiena maršrutu. Atliek ieklausīties sirds balsī un izdomāt, kādas ir vēlēšanās – iet pa pļavām, mežiem, apiet kādu ezeru vai pastaigāties gar jūras krastu.
Ar draugiem nolēmām pārgājienā doties gar akmeņaino jūrmalu, un aktīvā tūrisma centrs “Eži” ieteica maršrutu Meleku līcis –Tūja. Maršruta garums apmēram 14 kilometri. Pareiza apģērba un apavu izvēle
Pārgājiena diena bija brīnišķīgi saulaina un silta, kas lieku reizi lika padomāt, kā sevi vairāku stundu garumā pasargāt no tiešiem saules stariem. Pat, ja rodas vēlēšanās noķert pigmentu, ejot gar jūras krastu, nevajag aizmirst, cik ilgi ir vēlams uzturēties tiešos saules staros. Noteikti jānodrošinās ar kādu galvassegu un apģērba gabalu ar garākām piedurknēm. Apavi! Tie ir noteicošais, lai labi justos, jo uz kājām tiek liktas visas cerības.
No mājām ceļā devāmies divās automašīnās. Vienu atstājām Tūjā, kas bija mūsu ieplānotais galamērķis, ar otru devāmies uz Meleku līci, kas bija mūsu pārgājiena sākums. Plecos uzlikām mugursomas un bijām gatavi doties pāris stundu garajā pastaigā. Akmens krāvumi
Tikko bijām nogriezušies aiz pirmā līča, kā acīm pavērās akmeņainā Vidzemes jūrmala. Jūras smiltis mijās ar akmeņainiem posmiem, bet akmeņainie posmi ar diezgan lieliem akmeņu krāvumiem. Kāpelēšana no viena akmens uz nākošo bija diezgan nogurdinoša, bet, tā kā bijām tikai pašā ceļa sākumā, par spēka trūkumu sūdzēties nevarējām.
(Jāpiebilst, ka dabas liegums ”Vidzemes akmeņainā jūrmala” ir vienīgā vieta pie Baltijas jūras, kur tās krastā apskatāmi smilšakmens atsegumi. Tie veidojušies pirms 350-380 miljoniem gadu, devona periodā. Dabas liegums ir bagāts ar dažāda lieluma laukakmeņiem. Tos uz šejieni pirms apmēram desmit tūkstošiem gadu ir atnesis ledājs.)
Nogājuši gabaliņu, tālumā pamanījām pavīdam Veczemju sarkanās klintis. Apmēram 200 metru garas un četrus metrus augstas smilšakmens kraujas. Irdenos klinšu slāņus vago plaisas un seklas alas. Kā izlasīju kādā tūrisma ceļvedī, pie šīm klintīm uzņemti skati latviešu mākslas filmām ”Nakts bez putniem” un ”Ilgais ceļš kāpās”.
Virzoties tālāk pa jūras krastu un lēkājot no akmens uz akmeni,
ļaujamies putnu dziesmām, jūras šalkoņai un vasarīgi jaukajai dienai. Ar lielu interesi vēlējāmies uzzināt, kāds jūrā ūdens, bet ātri vien nācās secināt, ka tas nerada vēlēšanos mērcēt kājas.
Nedaudz tālāk paejot, skatam pavērās Ežurgu klintis skaistā, sarkanā krāsā. Vietumis tās kļūst ļoti reljefas, ar nišām un vairākām īpatnējām kolonnām. Stāsta, ka klinšu ziemeļu daļā ar ūdenskritumu jūrā ietek Ežurga un klintis ir Ežurgas ūdenskritums. Taču tas ir sezonas, tieši tādēļ mums to apskatīt neizdevās. Bet, daudz nebēdājot, rūpīgi nopētījām pašas klintis, kuras arī ir brīnišķīgs apskates ojekts. Ķurmrags un vecā bāka
Nogājuši pirmās divas stundas, pa gabalu pamanījām pavīdam bāku. Zinājām, ka tuvojamies Ķurmragam, kas ir izteiktākais zemesrags Rīgas jūras līča Vidzemes piekrastē. Gan jūras viļņu darbības, gan ledus torosēšanas rezultātā te izveidojušies plaši laukakmeņu krāvumi. Interesants apskates objekts ir uz jūru sagāzusies Ķurmraga vecā bāka, kas, kā stāsta zinātāji, vēl pirms gadiem desmit atradusies stāvkrasta augšdaļā. Šobrīd tā noslīdējusi līdz pat jūras līmenim.
Labi cilvēki pie bākas piesējuši striķi, pa kuru var ērti pakāpties bākā, kas tika arī darīts un iemūžināts fotouzņēmumā. Nolēmām taisīt atpūtu. Patvērāmies bākas mestajā ēnā un uz mirkli piesēdam. Kājas nedaudz smeldza, bet nevarētu teikt, ka bija uznācis liels nogurums. Ar lielu piknikošanu neaizrāvāmies, jo skaidrs, ka pilniem vēderiem iešana būs vēl grūtāka. Apēdām pa banānam, gurķītim, uzdzērām ūdeni. Atpūtas mirkli skaistāku padarīja turpat jūras krastā sapulcējušies gulbji, kuri diezgan droši ļāvās sevi iemūžināt arī kādā bildē un nemaz nejutās pārsteigti, mūs redzot pie bākas.
Pēc 4,5 stundām mērķis sasniegts
Dodoties tālāk, jūras krasts kļuva mīlīgāks. Akmeņaino jūrmalu nomainīja patīkamas, saulē iesilušas smiltis. Te radās iespēja noaut apavus un basām kājām pabrist pa siltajām jūrmalas smiltīm vai dzestro ūdeni.
Izjūtot nedaudz lielāku nogurumu, aizdomājāmies par nūjošanu. Veikli jūras krastā sameklējām sausi nolūzušus zarus, kurus pielāgojām nūjošanai. Dalījāmies pieredzē, kā tad pareizi jānūjo, un secinājām, ka no tiesas iešana kļūst raitāka.
Jau pa gabalu jūras piekrastē pamanījām kūpam dūmus. Ejot tuvāk, izrādījās, ka skaitā kupla ģimene uzslējusi milzīgu telti un apkārtni pielāgojusi kārtīgai dzīvei. Līdzi paņemti atpūtas krēsli, plītis, jūrā dzesējas alus kaste un atpūtnieku bariņu apsargā divi nikni suņi. Atpūtniekiem īpaši netraucējot, devāmies garām un tālumā jau pamanām Tūjas rūpnīcu skursteņus. Jo vairāk tuvojāmies, jo pludmale kļuva apdzīvotāka. Gandrīz no katras piejūras mājās uz krastu izbūvētas kāpnes.
Atpūtnieki gozējās jūras krastā, dažviet cilvēki pat peldējās.
Tuvojoties gala mērķim, prātojām, ka esam izvēlējušies pārgājiena pareizu sākuma un beigu posmu. Nogurušās kājas noteikti labāk veldzēt dzestrajā jūras ūdenī nekā iedomāties, ka jālēkā pa lielajiem akmens krāvumiem.
Pēc nepilnām piecām stundām iesoļojām Tūjas pludmalē. Apmēram 14 kilometru un 4,5 stundu pārgājiens veiksmīgi beidzies. Bijām saguruši, bet priecīgi un apmierināti ar redzēto un paveikto.
Kad jūs pēdējo reizi bijāt pārgājienā? Droši metiet izaicinājumu vasarai, paši sev un piedzīvojiet ko jaunu!
Raksts tapis sadarbībā ar aktīvā tūrisma centru “Eži”.
Komentāri