Vairums zemnieku savus laukus jau apsējuši, bet skumjāk ar sējas darbiem izgājis Amatas novada “Lejas Poliešas” saimniekam Viesturam Sostem, kuram nācies vilties, iegādājoties kodinātus un sertificētus vasaras kviešu graudus ‘Diskett’ no kāda labi pazīstama Latvijas uzņēmuma. Saimnieks vērtē, ka tonnā sertificēto graudu bijis pārlieku liels plēkšņu piemaisījums. “Sazinoties ar firmas pārstāvjiem, vienojāmies, ka viņi brāķētos graudus savāks, vietā atvedot citus, taču problēma tajā, ka man nav tehnikas, lai sēklas maisu viņu mašīnā iekrautu un atvesto izkrautu. Uzskatu, ka man par to nemaz nebūtu galva jālauza, ja reiz šī šmuce radusies ne manas vainas dēļ. Tagad lauks sējai sagatavots, akmeņi nolasīti, bet firmas pārstāvji vairs par sevi nav devuši ne ziņas, un darbi apstājušies. Pašlaik četri hektāri stāv neapsēti,” saka saimnieks.
No brāķētās sēklas Valsts augu aizsardzības dienesta (VAAD) Vidzemes reģionālās nodaļas vadītājas vietniece Ingrīda Meldere paņēma analīzes, taču Nacionālās sēklu laboratorijas kontroles rezultāti liecina, ka sēkla un visi piemaisījumi graudos atbilst Ministru kabineta noteikumu prasībām. Tātad neviens nevienam tīšuprāt nav mēģinājis kaitēt. “Kvieši ir tā kultūra, kurai ir plēksnes, tur neko nevar darīt, un šajā gadījumā plēkšņu klātbūtne ir pieļaujama. Normatīvie akti nenosaka pieļaujamo plēkšņu daudzumu, bet nosaka procentuāli tīro sēklu daudzumu vienā partijā, un arī no tāda skatu punkta viss iekļaujas normas robežās,” uzrādot dokumentāciju, pamato I. Meldere. Tomēr zemnieks paliek pie sava, skaidrojot, ka graudos esošās plēksnes aizsprosto sējmašīnas spolītes un neļauj sēklu izsēt vienmērīgi, tāpēc šādu sēklas kvalitāti nevarot uzskatīt par normu.
“Šajā gadījumā zemniekam jau iepriekš būtu jāinformē pārdevējs, piebilstot, ka viņš graudos plēkšņu daudzumu vēlēsies pēc iespējas mazāku. Šinī gadījumā tā ir iesaistīto pušu savstarpējā vienošanās. Ja runājam par sējmašīnu, lai arī neesmu tehnikas speciālists, taču zinu, ka attālums starp spolītēm un klapītēm ir regulējams. Protams, katrai iekārtai ir sava specifika, tomēr tehniskam risinājumam būtu jābūt iespējamam,” uzskata I. Meldere.
Jau trešo gadu Latvijā tiek sniegts atbalsts sēklkopībai, līdz ar to zemnieki ir ieinteresēti izmantot sertificētu sēklu. “Varu vien piebilst, ka iepriekšējā sezona sēklaudzētājiem bija ļoti nelabvēlīga. Daudziem nācās atsaukt pieteikumus subsīdiju saņemšanai, jo sēklas nesasniedza nepieciešamo 85% dīgtspēju. Izrietoši šogad sēklas piedāvājums neatbilda pieprasījumam. Tāpēc, lai iegādātos labu sēklu, zemniekiem kvalitatīvs sējas materiāls bija jāpiesaka laikus,” norāda VAAD pārstāve.
Taču, atverot maisu, V. Soste kārtējo reizi rāda graudus un saka, ka par plēkšņu kodināšanu viņš gan nebija plānojis maksāt, tāpēc te saskata zemē nomestu naudu. “Nākamgad nepirkšu sēklu ne no viena piegādātāja Latvijā. Lai tā būtu Igaunija, Lietuva, bet nekādā gadījumā ne vietējie,” apgalvo saimnieks.
Lai arī šī situācija ir nepatīkama, izrādās, ka tā var gadīties ikkatram sēklu tirgotājam. Šāda pieredze bijusi arī kooperatīvai sabiedrībai “VAKS”. “Tas, kurš sēklu pērk un maksā augstu cenu, protams, vēlas arī kvalitāti. Jāteic, ka graudu plēksnes dažos gados ir bijusi problēma. Un kodināšanas kvalitāte, protams, ir slikta, jo putekļiem un plēksnītēm ir liela virsma, kas kodni atņem graudiem, tomēr visas strīdus situācijas ir jārisina pārrunu ceļā, bet atbildība kādam noteikti jāuzņemas.
Arī mums kādreiz ir gadījusies kāda kļūda, jo sēklas tīrīšanu ļoti daudz ietekmē gan cilvēka faktors, gan tehnika. Mašīnas un dažreiz arī cilvēki var pievilt. Strādnieks domā, ka viss ir kārtībā, bet maisā iebirst nešķirots vai nepietiekami tīrs saturs. Jāpiebilst, ka arī VAAD darbinieks var paņemt paraugu tā, ka tie netīrumi un plēksnītes nemaz netrāpās. Tāpēc mēs, “VAKS”, šādus gadījumus cenšamies maksimāli izskaust, katru pusstundu ņemot paraugu no šķirotāja, kodinātāja un tarotāja. Ja arī kaut kas tāds gadās, mēs savu vainu nenoliedzam, bet cenšamies rast kompromisu. Jo dabā, darbā un visos procesos nekas nenotiek absolūti perfekti. Gadās arī kļūdas, tās jāmāk atzīt un atrisināt,” saka “VAKS” agronome Zinta Jansone.
Savukārt Priekuļu pētniecības centrs (PPC) informē, ka sertificētu sēklas materiālu – tritikāles šķirni ‘Ruja’, rudzus ‘Kaupo’ un ziemas kviešus ‘Fredi’ – realizējis jau pērnajā rudenī. “Pavasarī pieprasījums bija pēc vasaras miežiem ‘Rubiola’, ‘Jumara’, kailgraudu miežiem ‘Irbe’, kā arī sējas zirņiem ‘Bruno’, ‘Vitra’, ‘Lāsma’ un auzām ‘Lāsma’. Tāpat zemnieki šogad atkal deva priekšroku sešu sugu zālāju sēklai un trīs sugu āboliņu sēklām. Jāteic gan, ka PPC nepārdod kodinātu sēklu. Realizējam tikai sertificētas sēklas, kurām nedrīkst būt nekādu piemaisījumu, līdz ar to nesaskaramies ar situāciju, kad sēklu atgrieztu atpakaļ. Taču no pieredzes varam teikt, ka sējmašīnām spolītes ir regulējamas un iesēt var jebkuru sēklu, taču netīrītus graudus sēt neieteiktu, jo tas ir ekonomiski neizdevīgi. Tādējādi tiek iesētas nezāles, nav zināms, cik iesējas sēkla un kas beigās sadīgs,” paskaidro agronome, PPC sēklkopības nodaļas vadītāja Nelda Venta.
Komentāri