“Es pati nāku no sešu bērnu ģimenes. Visi uzaugām strādājot, un man nekad nav bijis skaidrs, kas tā depresija tāda ir. Joprojām nav laika apsēsties un šīs lietas tā gruntīgi apcerēt. Es dzīvoju ar prieku, strādāju sociālajā dienestā par asistenti, brīvajos brīžos spēlēju amatierteātrī un vēl kopju mājlopus. Man enerģijas un pozitīvisma pietiek visam un visiem,” saka Vecpiebalgas novada Kaives pagastā dzīvojošā audžumamma Gunta Jansone.
Kļūt par audžumammu gan neesot bijis Guntas bērnības dienu sapnis. Doma par palīdzības sniegšanu mazajām sirsniņām viņai parādījusies pēc savas mātes nāves. “No mums, sešiem bērniem, audžuģimeņu kustībā esam iesaistījušies tikai mēs ar vīru Viesturu. Mums pašiem ir divi kopīgi bērni – Kristīne (27) un Mārtiņš (25). Tie tagad jau savās dzīvēs, bet mājās aug adoptētās meitas Svetlana Lana (11) un Keita Daniela (5). Tikpat mīļas kā savas mums ir audžumeitiņas Elizabete (12) un Beatrise (6),” saka Gunta, gatavojot vakariņas brīdim, kad pārradīsies mājinieki.
Viņa apveltīta ar lielu mīlestību, taču atzīst, ka bērnunamos, no kurienes pie viņas nonāk mazuļi, mazie dabūjuši pamatīgi trūkties. “Šie bērni neuzticas pasaulei, bet ļoti to grib. Viņi pieķeras audžumammai, bet tikpat ilgojas pēc savas mammas. Viņi ir izturīgi un tomēr ļoti trausli,” saka Gunta, piebilstot, ka tomēr nav no tām, kas bērnus lutina.
“Neskatoties uz to, ka mēs nedrīkstam bērnus nodarbināt, es visiem lieku strādāt un man nav bail to skaļi pateikt. Ja reiz ģimene, tad ģimene. Te ir savi pienākumi un katram savs darbiņš. Brīvdienās te ir kā bišu stropā. Visi iet un kustas, jo mums ir dārzs, mums ir lopi un katrs grib ēst, tāpēc ikvienam sava roka jāpieliek.
Audžubērnam ģimenē jāiemāca prasmes, kuras viņš tālākajā dzīvē varēs pielietot. Savām meitām esmu palīdzējusi pārvarēt bailes no liellopiem, un tagad viņas iet kūtī, prot slaukt govi. Mēs kopā gatavojam ēst, svinam vārda dienas un jubilejas, tādās reizēs virtuvē tiek griezti salāti, cepti labumi – tas jau arī rada ģimeniskumu. Likums neļauj audžubērnus nodarbināt, bet, izturoties pret viņiem citādi, mēs tikai radām plaisu viņa apziņā, it kā te esam mēs un tur tu – ienācējs. Protams, viņi savāra ziepes, es dusmojos, bet bērni jau zina, ka man dusmas ātri pāriet. Lai tiktu galā ar tik daudz bērniem, kārtībai un disciplīnai jābūt,” saka Gunta, piebilstot, ka tieši mammas stingrība klusībā liek saprast, ka viņai bērni rūp. Rūp, kā katrs jūtas, rūp, kā katram iet, un tāpēc vislabākā terapija ir kopīgs darbs.
Dažā ģimenē bērns tiek uztverts kā problēma, jo nav svarīgi, savs vai pieņemts, viņš izmainīs līdzšinējo kārtību, būs daudz jaunā un nezināmā. Gunta piekrītoši māj ar galvu un saka: “Caurais miegs, negulētās naktis – viegli nav, bet problēmas beidzas tad, ja tu vienkārši piecelies un nedomājot aizej un izdari. Tiklīdz sāc sevi žēlot, bērns kļūst par nastu. Es bērnu nekad neesmu uzskatījusi par traucēkli. Bērna dēļ neesmu no kaut kā atteikusies. Ja nebija, kam atstāt pieskatīt, ņēmu līdzi. Naktī modās, raudāja – nomainīju autiņus, gulējām tālāk. Manuprāt, tagad jaunajām māmiņām trūkst viņu mammu padomu. Mūsdienu mammas ir nezinošas, un tas tāpēc, ka viņu vecāki auguši citā iekārtā. Tad bērnu audzināšanai bija pilnīgi cita pieeja, tagad viss tik ļoti mainījies, ka jaunās māmiņas ir apmulsušas, bet omes ir tieši tādas pašas. Mūsdienās viss, ko iesaka ome, ir izgājis no modes vai pierādīts kā aplams. Protams, bija daudz nevajadzīgu lietu, pārspīlējumu, taču viss jau nebija tikai slikts.
Tāpat tagad runā, cik pārtika ir kaitīga, kā cilvēki cīnās ar stresu un kādu iespaidu tas atstāj uz mazuli, bet grūtnieci tas padara vēl bažīgāku. Rezultātā jaunās mammas deviņus mēnešus nodzīvo bailēs, zemapziņā pieļaujot domu, ka bērns varētu būt nevesels. Jāatceras, ka domām ir spēks, tāpēc jāattīra prāts.”
Gunta atzīst, ka bērni izaug ātri, taču pie bērnu čalām mājās esot ļoti pierasts. Kad māja tukšāka, arī Viesturs nervozi staigājot no istabas uz istabu. “Man visu laiku vajag mājās kādu bērnu, tāpēc, kad šie bērni pametīs ligzdu, es pieņemšu puisīti. Ļoti gribas vēl vienu dēliņu,” smej Gunta.
Diemžēl sabiedrības uzskats par audžuģimenēm joprojām esot negatīvs. “Uzskata, ka mēs esam ļoti bagāti. Kādreiz, kad nebija ierobežojums audžubērnu skaitam ģimenē, atradās, kas to izmantoja, paņēma bērnus, par tiem nerūpējās un cerēja tik uz naudu. Tagad ģimenē nedrīkst būt vairāk par četriem audžubērniem, un no tās naudas bagāts nevar palikt. Nauda bērnu uzturēšanai aiziet vairāk, nekā valdība piešķīrusi. Audžumammas alga, neatkarīgi no bērnu skaita, ir 113, 86 centi, turklāt pensijas gadi neskaitās un sociālais nodoklis netiek maksāts, kā var gribēt, lai Latvijā plaukst audžuģimeņu kustība? Bet es nesūdzos, mums ir saimniecība, gaļas liellopi. Visgrūtāk izjūtam septembri, kad visi bērni jāpalaiž skolās, dārziņos, taču bez lopiem būtu ļoti grūti, citādi esam pašpietiekami, čakli un pozitīvi noskaņoti.”
Gunta nesen bijusi ekskursijā Francijā un Lietuvā. Smej: “Kamēr runcis nav mājās, peles danco pa galdu. Bērniem bija brīvāka vaļa, taču prieks, ka viss, ko liku, viss, ko uzticēju, bija izdarīts. Man ir ļoti labi bērni. Gribētu arī bērniem parādīt pasauli, kaut Baltijas valstis, bet tur atkal nepieciešamas formalitātes, jālaužas cauri birokrātijai, tāpēc ceļojam tepat pa Latviju. Nesen bijām Līgatnē, tad Rakšos. Šogad arī šis un tas padomā, bet vēl negribu teikt, lai nesaceras. Ja viss izdosies, paliks skaistas atmiņas,” sarunu ar noslēpumainu pieskaņu pabeidz Gunta.
Komentāri